Telefons bērna rokās ir par ilgu. Vai jāatņem?

Pagājušajā ceturtdienā 85 Saldus novada pedagogi un vecāki uzklausīja nozīmīgus secinājumus un novērojumus par viedierīču ietekmi uz bērnu un jauniešu intelektu, sociālo dzīvi, mentālo un fizisko veselību. Sabiedrība piekrīt, ka problēma pastāv, bet par risinājumiem domas dalās.

Saldus novada pašvaldības Izglītības pārvalde kārtējo rudeni bija noorganizējusi izglītojošu pēcpusdienu, kuras centrā ir kāds skolotājiem un vecākiem nozīmīgs problēmjautājums. Satikšanās vieta aizvien tā pati — Kalnsētas pamatskola Saldū.

Vecāki atzīstas bezspēcībā

Pirms vieslektore četru bērnu māmiņa un zvērināta advokāte Kristīne Lemantoviča bija pastāstījusi par vērā ņemamiem pētījumiem un pašas pieredzi, vairākiem sanāksmes dalībniekiem lūdzu atklāt, cik nopietnas raizes viņu ģimenē sagādā ekrānierīces un ko cer iegūt no Izglītības pārvaldes pasākuma.

Saldeniece Ieva Marčinkus atzina: abi viņas bērni ekrānos lūkotos bez pārtraukuma, ja vien vecāki ļautu. Pieaugušie ierīču lietošanu ierobežo, tāpēc sastopas ar spīvu pretestību. “Ekrānos pavadītais laiks mani satrauc mazāk par saturu, kuru bērni redz spēlītēs, YouTube video un sociālajās platformās. Šodien vēlos dzirdēt faktus, kā ierīču lietošana ietekmē bērnu nervu sistēmu, ceru uzzināt par normu — cik ilgi bērns drīkstētu skatīties ekrānos,” sacīja māmiņa.

Saldeniece Ginta meklē idejas, kā ne vien šķirot bērnam redzamu saturu, bet arī samazināt laiku, ko bērns tam velta. Izmēģināti dažādi varianti, taču Ginta tik un tā jūtas bezspēcīga. Viņa viedierīces sauc par laika zaglēm, kuru dēļ mācības tiek atstātas otrajā plānā. “Ģimenē cenšamies turēties pie plāna — telefoni atļauti tad, kad izpildīti mājasdarbi un būts laukā. Iet visādi... Arī ārpus ģimenes redzu: ja bērnam telefonu atņem, viņam uznāk histērijas un agresijas lēkmes. Nu traki!” Ginta raizējas.

Problēma zināma arī kādai mammai no Pampāļiem. Viņa rīkojusies drastiski — atvasei pilnībā noliegta jebkura ekrānierīce. “Kreņķu vairs nav! Šodien varbūt izdzirdēšu, ka varu rīkoties citādāk. Idejas noteikti noderēs, jo gan jau mums būs vēl kāds bērns,” pampāļniece bija noskaņota optimistiski.

Vecāki šo problēmu risina arī ārpus ģimenes, piemēram, skolas padomē. Tur cīņa daudz smagāka nekā mājās, jo redzējumi kardināli atšķiras un katrs viedoklis pamatots ar spēcīgiem argumentiem — uzzināju no Saldus pamatskolas vecāku padomes locekles Ivetas Krastiņas un Saldus vidusskolas vecāku padomes pārstāves Gintas Gūtmanes. Viedokļu cīņās tiek iesaistīti arī vietējie speciālisti, piemēram, fizioterapeiti.

Labs, bet dzen izmisumā

Izglītības pārvaldes koordinatore izglītojamo atbalstam Māra Lagūna sanāksmi iesāka, uzsverot viedierīču duālo dabu. No vienas puses, tās cilvēkiem plaši atver durvis uz pasauli, palīdz iegūt jaunas zināšanas un prasmes, komunicēt ar citiem. No otras puses, tās var radīt atkarību, sagādāt mentālas un fiziskas problēmas, mazināt koncentrēšanās spējas un izraisīt daudz ko citu nevēlamu. “Ir svarīgi atrast balansu starp digitālo un reālo dzīvi, iemācīties viedierīces lietot gudri un atbildīgi,” speciāliste nosauca visai sabiedrībai neatliekamu uzdevumu. “Lai jaunais mums palīdz, nevis dzen izmisumā!” novēlēja Izglītības pārvaldes vadītāja Saulcerīte Levica.

Lektores Kristīnes Lemantoviča un Latvijas Drošāka interneta centra vēstnese, Druvas vidusskolas skolotāja Arvita Blūma no dzīves minēja spilgtus piemērus gan problēmas izpausmēm, gan risinājumiem, bet par tiem kādā no nākamajiem avīzes numuriem.

Tā pati dziesma vecākiem un vecvecākiem

Lai izzinošās pēcpusdienas dalībnieki vairāk uzzinātu, kā tās pašas problēmas risina līdzcilvēki, Arvitas Blūmas vadītā paneļdiskusijā savu pieredzi, uzskatus, bažas un cerības atklāja četri vecāki: Gaiķu pamatskolas direktore Vikija Velpa, Cieceres un Kalnsētas pamatskolas sporta skolotājs Miks Eihe, fotogrāfe Laura Gudzinska, kā arī Una Briekmane, bērniem ar uzvedības grūtībām radītas programmas Stop 4 — 7 koordinatore Saldus novadā.

V. Velpa iesāka ar epizodi no savas ģimenes dzīves: “Mūsu mājās šovasar pazuda televizora pults, pēc brīža ievēroju, cik ļoti bērni izmainījās. Viņi kļuva radoši — sāka spēlēties un izdomāt interesantus dialogus. Bērnu dzīve bez ekrāniem vecākiem ir izaicinoša tādā ziņā, ka atvases paliek skaļākas, rada nekārtību un savā starpā strīdas.” Direktores teiktais klātesošos ieinteresēja arī tādēļ, ka Gaiķu pamatskola atsaukusies Latvijā izskanējušam aicinājums nepieļaut telefonu lietošanu skolās. Gaiķos pedagogi par to bija domājuši jau iepriekš, jo satraucās, ka skolēni katru mīļu brīdi pieplok ekrānierīcēm. “Domājām, kā viņiem palīdzēt. Ar vecākiem vienojāmies par kompromisu  — skolā bērniem telefonu nav. Iegādājāmies lielformāta spēles, pie skolas ir līdzsvara trase, basketbola grozs, futbola vārti un citas iespējas pavadīt brīvo laiku. Pirmās trīs nedēļas bērni starpbrīžus pavadīja laukā,” priecājās direktore.

Laura Gudzinska pretstatīja abus savus vecākos bērnus. Viņi ir pusaudži, vienam ierīce ir ārkārtīgi svarīga, otram — bijusi nebijusi. Pirmdzimtais jau mazotnē pierada pie ekrāniem, jo pieaugušie mudināja skatīties multfilmas. Pēc gadiem viņam izvirzīta strikta prasība: ekrānlaiks nedrīkst pārsniegt trīs stundas dienā. Otram bērnam tehnoloģijas mazotnē nepiedāvāja, tagad viņam ir 11 gadu bet aizvien neuzstāj uz personīgo telefonu. Una Briekmane piekrīt Lauras atziņai, ka ekrānierīču kontroles jautājumos vecāku dziesma jādzied arī vecvecākiem. Vēl Unas ģimenē pārbaudīts, ka atvases labvēlīgi ietekmē nemaināms ekrānlaiks — to nepagarina ne brīvdienās, ne garos braucienos, ne arī svētkos.

“Dzīvē viss, arī telefona lietošana, jādara ar mērķi, pat bērnam. Piemēram, sporta stundā jānoiet konkrēts soļu skaits, un interesantāk, ja tos saskaita aplikācija. Ja telefona lietošanai mērķa nav, tātad bērns tam nav gatavs,” uzskata Miks Eihe. Jautāta par bažām, Vikija Velpa vērsa uzmanību uz skolēnu sliktajām datoru un interneta lietošanas prasmēm. Arvita Blūma iestarpināja, ka tieši tādēļ datorikā daudziem skolēniem ir visai viduvējas sekmes. M. Eihe prāto: skolās varbūt neaizliegt telefonus, bet organizēt mācības, lai skolēni apgūtu racionālu lietošanu.

BĒRNI EKRĀNIERĪCĒS

6 mēnešu vecumā vidēji pavada stundu un 36 minūtes,
24 mēnešu vecumā —
2 h 28 min.,
no 8 līdz 12 gadu vecumam — 5 h un 30 min.,
pusaudži — 8 h 30 min.

PIEAUGUŠIE

telefonam pieskaras vidēji ik pēc 5 minūtēm jeb 150 reižu dienā. 58 % pieaugušo bez telefona nevar iztikt ilgāk par stundu.

SATURS

Bērniem līdz 8 gadu vecumam: filmas, seriāli, spēles, video.
Bērniem no 8 līdz 12 gadu vecumam: YouTube, TikTok, spēles, filmas un seriāli.
Pusaudži: YouTube, sarakste ar vienaudžiem, sociālie mediji.

PROBLĒMAS IZPAUSMES

Trauksme
Paaugstināts stresa līmenis
Depresijas iezīmes
Intereses zudums
Vientulības izjūta
Mierinājuma meklēšana