Bijusī Kursas dejotāja savu diplomdarbu parāda arī Brocēnos

Saldus Tautas deju ansamblī Kursa izaugusī ELZA HĀZENA jūnijā pievienojās profesionālu horeogrāfu ģildei. Pirms dažām dienām jauniete Saldus Zemei pastāstīja, kā tas notika un kādi ir viņas pirmie soļi profesijā.

Saruna bija pašā laikā, jo sestdien Brocēnu kultūras centrā tautas deju kolektīvu sadancošana tika iesākta ar Elzas koncertuzvedumu Es saviju vainadziņu. Tas bija viņas diplomdarbs, beidzot Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju. Kad Jelgavas novada Svētes pagasta Jēkabnieku kultūras namā aizvērās pirmizrādes priekškars, autorei bija skaidrs, ka uzvedums jāparāda arī Saldus novadā. “Saldū ir manas mājas, vienmēr priecājos tajās atgriezties. Kursā dejoju līdz 9. klases beigām, tagad vadu Brocēnu kultūras centra deju kolektīvus Pumpuriņi un Dzirkstelēni,” jauniete izceļ saikni ar dzimto pusi.

Viņas diplomdarbu izpildīja 7. — 12. klašu skolēni. Visas 11 horeogrāfijas parādīja Tautas deju ansamblis Kursa, Jelgavas jaunrades nama Junda tautas nama kolektīvs Jundari un abu kolektīvu studijas. Sākotnēji plānoja diplomdarbā iesaistīt tikai saldeniekus, bet, kad Elza Hāzena kļuva par Jundaru vadītājas asistenti jeb repetitori, tika uzrunāti arī jelgavnieki.

“Pirmizrādes vietu noteica vairāki apstākļi. Piemēram, izmaksas. Topošajiem horeogrāfiem pašiem jāsamaksā par sava diplomdarba iestudēšanu un parādīšanu (telpu nomu, apgaismošanu, apskaņošanu…). Jundaru vadītāja to zināja, tieši viņa ieteica Jēkabniekus, kur ir deju grīda (Brocēnos tādas nav) un rīko Jelgavas novada deju kolektīvu skates,” piebilst Elza.

Polka bez akrobātikas un baleta

Pirmizrādes emociju virpulis rimies, un autorei vieglāk saskatīt, kas galu galā sanācis. Viņa stāsta: “Vērtēšanas komisija manu un abu pārējo kursabiedru diplomdarbus novērtēja vienādi — ar 9 ballēm. Ļoti priecājos par skatītāju pozitīvajām atsauksmēm. Pašai prieks par koklētāju Agritu Pilenieci, jo viņa radīja plūstošas pārejas no vienas horeogrāfijas uz nākamo. Aizkulisēs mums bija svēta katra minūte, ko viņa spēlēja, jo dejotājiem bija jāpaspēj pārģērbties.”

Diplomdarbs izveidots kā gadskārtu kalendārs, jo horeogrāfijas izved secīgi cauri visiem latviešu Saules gada svētkiem. Deju uzvedumam Elza izvēlējās arī stāstnieku, jo par populārākajām gadskārtām — Lielo dienu, Jāņiem un Ziemassvētkiem — mūsdienu cilvēki zinot pietiekami, bet Ūsiņi, Māras un citas nozīmīgas dienas daudziem pasvešas.

“Uzveduma tēma ir patriotiska, taču jāatzīst: tā ilgi nāca. Priecājos, ka kādu dienu piezvanīja draugs un to piedāvāja! Viņa doma mani aizķēra, uzreiz iztēlojos, cik viegli variēšu ar mūsu tautas zīmēm. Visas dejas izveidoju ornamentālas, — lai labi izskatītos, nofilmētas ar dronu. Uzveduma pēdējo horeogrāfiju Vainadziņu sapinot pirms gada Kursa nodejoja manā eksāmenā. Tajā vēlējos parādīt, ka katrai gadskārtai savs vainags un beigās visi savijas kopīgā. Starp citu, šīs dejas nosaukums bija pagaidu nosaukums visam uzvedumam, bet beigās palika pavisam,” horeogrāfe pasmaida.

Viņa ieminas, ka katrai dejai vēlējās atšķirīgu temperamentu, to uztaustīt palīdzēja mūzika — etno popgrupas Tautumeitas, mūsdienu tautas mūzikas grupas Auļi, koklētājas Laimas Jansones un dīdžeja Monstas dueta, dziedātājas Katrīnas Dimantas repertuārs. Arī šajā jautājumā draugi ļoti palīdzējuši, jo izteica priekšlikumus mūzikai, kuru varētu iekļaut diplomdarbā.

Nereti no dejotājiem dzirdēts, ka daudzas jaunās dejas ir skaistas, bet amatieriem par sarežģītu, jo ietver akrobātikas un baleta elementus. Saldeniece veidoja horeogrāfijas, kuras pašai patiktu dejot, neaizrāvās ar žanru sapludināšanu un citiem eksperimentiem. Iemesls gaužām vienkāršs — Elza ir izslavētā Tautas deju ansambļa Līgo dejotāja, un tās vadītājs Jānis Purviņš savā jaunradē stiprina latviešu skatuviskās dejas tradīcijas. Tās Elza iemīļojusi jau Kursas laikā, kad dejoja pie Ineses Bušas.

Jauniete redz, ka latviešu skatuviskai dejai nav diez ko viegli laiki, piemēram, ornamentus pamatīgi sašķoba vīriešu trūkums. “Biju iedomājusies, ka zēnu un vīriešu nav tikai lauku kolektīvos, taču izrādās, ka pat Rīgā darbojas nepilni kolektīvi. Rezerves dejotāji ir izslavētiem ansambļiem, tikmēr pārējos vadītāji pieņem katru, kam vēlme dejot, arī tad, ja viņam abas kājas kreisās. Apbrīnojami, jo vadītāji pat viņus dabū līdz Deju svētkiem Daugavas stadionā!” Elza slavē kolēģus.

Augstskola parāda pasaules plašumu

Horeogrāfe uzskata, ka Mūzikas akadēmijā un pirms tās Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolas deju kolektīva repetitoru programmā ieguva labu izglītību, tāpēc samērā droši spēra pirmos patstāvīgos soļus gan jaunradē, gan kolektīvu vadīšanā. Viņa paskaidro: “Augstskolā mums bija superīgi pasniedzēji — Zita Errs, Regīna Kaupuža, Baiba Kokina… Pēdējā studiju gadā iepazinos ar Janīnu Martinsoni, kas mācīja par raksturdejām; viņa man atvēra acis uz pasauli! Ietekmi atstājuši arī abi kursabiedri, jo tīra latviešu skatuviskās dejas pieredze bija tikai man. Krišjānis Bite nodarbojās ar šova un sporta dejām un tikai akadēmijā iepazina latviešu skatuvisko deju. Dina Darjana Puriņa bija pievērsusies gruzīnu un Austrumu dejām, tāpēc mūsu dejas sākumā nepatika. Katrs bijām citādāks, bet mums patika apspriest, kādos konkursos kurš piedalījies un ko pieredzējis. Kursabiedri mani ļoti atbalstīja Līgo koncertos un skatēs.”

Horeogrāfe atzīst, ka pagaidām attālinājusies no domas iegūt maģistra grādu. Gan tāpēc, ka iestrādājusies trijās pilsētās — Brocēnos, Jelgavā un Rīgā ar Mazās ģildes Senlīgo —, gan tādēļ, ka vēl nav gatava sacerēt dejas par citu cilvēku izvēlētām tēmām. “Man ir diezgan daudz ideju, gribas, lai dejas radīšanu ierosina mūzika, nevis vajadzība pēc konkrētas tematikas. Pagaidām nevēlos, ka kāds cits nosaka arī manu darbu žanrus. Pašlaik pietrūkst pašapziņas, lai pieteiktos [Latvijas Nacionālā kultūras centra] jaunrades deju konkursam, man sevi jāpārvar un jāuzdrīkstas. Liels iedrošinājums bija diplomdarba vērtējums. Koncertuzvedumu diemžēl nav redzējis mans etalons, horeogrāfs un Līgo vadītājs Jānis Purviņš. No viņa gribētu dzirdēt, ka esmu uz pareizā ceļa,” atzīst Elza Hāzena.