Saldus jauniešu mājā ierodas slavens autosportists

Otrdienas pēcpusdiena Saldus novada jauniešiem bija īpaša — pie viņiem atbrauca FIA Pasaules rallija čempionāta un FIA Eiropas rallija čempionāta pilots MĀRTIŅŠ SESKS.

Tikšanās ar pasaulslaveno autosportistu bija sen gaidīta. Diskusiju ar viesi vadīja saldenieks Gvido Mēteris, kurš rosināja Saldus un Brocēnu jauniešu māju darbiniekus uzaicināt sportistu ciemos.

Mārtiņš Sesks rallijā sāka braukt 2014. gadā. 2019. gadā piedalījās Pasaules junioru rallija čempionātā, 2020. gadā tajā finišēja kā vicečempions. Pagājušogad sportists Eiropas rallija čempionātā izcīnīja 2. vietu. M. Sesks šogad Polijā debitēja ar 5. vietu Pasaules rallija čempionāta (WRC) Rally 1 grupā, WRC Latvijas posmā ierindojās 7. vietā, un ar stūrmani Renāru Franci startēja arī Čīles rallijā.

Mārtiņš Sesks izvirzīts balvai Gada izrāviens WRC un ar Renāru Franci nominēts Latvijas sporta Trīs Zvaigžņu balvai 2024.

Saldus Zeme atspoguļo Gvido Mētera un autosportista sarunu.

Gvido Mēteris: “Iepazīstini ar sevi!”

Mārtiņš Sesks: “Nodarbojos ar to, kas patīk — ātri braukt ar mašīnām un visu, kas saistīts ar tehniku. Daru arī blakus lietas, piemēram, filmējam YouTube video kopā ar Robertu Vītolu. Es tiešām izbaudu, ko daru, un man ir nolikts mērķis. Autosports man kļuvis par dzīvesveidu, un patīk doma, ka esmu kļuvis par daļu no šī sporta. Pēdējos trīs četrus gadus autosports ir mana ikdiena, katru gadu veidojam kalendāro grafiku, lai saprastu, kad kurās sacensībās startēju. Atkarībā no tā sastādām treniņu grafiku. Šogad bijušas divpadsmit sacensību. Sports nav par velti — lielu daļu laika paņem partneru un kompāniju atrašana. Lai fani zinātu, kā man iet, ko daru, kur braucu, esmu aktīvs sociālajos tīklos, YouTube.”

G. M.: “Kāpēc rallijs?”

M.S.: “Jau mans vecvectēvs darbojās ar automašīnām. Viņa dēls, mans vectēvs, 1965. gadā Kurzemes pusē organizēja pirmo ralliju Latvijā. Viņš ir šī sporta pamatlicējs. Arī mans tēvs turpināja šo karjeru. Tolaik, 80. gados nebija iespējas startēt pasaules vai Eiropas čempionātos. Viņa karjera bija Padomju Savienībā, tēvs bijis vicečempions.

Es uzaugu tādā vidē — tēvs vēl brauca, es mazs skraidīju pa garāžu, braucu līdzi uz sacensībām. Nevienu brīdi nebija domas, ka vēlos izmēģināt, piemēram, klavierspēli. Esmu mēģinājis arī citus sporta veidus un dažādas lietas, tikai autosportā vienmēr ir bijuši labi padomdevēji. Ģimene nekad neuzspieda pievērsties autosportam, tieši otrādi — jautāja, vai tiešām nevēlos izmēģināt ko citu. Autosports vienmēr ir bijusi simtprocentīgi mana izvēle.

Sāku braukt tīņa gados kartingā, tolaik mans sapnis bija nokļūt pasaules čempionātā. Tagad tas ir piepildījies, pat šķiet nedaudz neticami. Iepriekš izvirzīju sev mazus mērķus, piemēram, startēt Latvijas vai Eiropas čempionātos, taču pēdējos trīs gados mums ar komandu autosports kļuvis par darbu.”

G.M.: “Tu daudz mini vārdu mēs. Kas ir tava komanda?”

M.S.: “Ģimene. Viņi vienmēr palīdz, dod padomus. Ir tuvākie cilvēki, kolēģis Renārs, ar kuru braucam kopā, fiziskie, mentālie un braukšanas treneri. Visi, ar kuriem kopā strādāju. Tuvi draugi, ar kuriem iets cauri šiem gadiem. Viņi iemācījušies pielāgoties manam aizņemtajam grafikam. Komanda ir ikviens, kurš kaut mazliet bijis iesaistīts manas karjeras veidošanā, šie cilvēki ir ļoti nozīmīgi.

Gadā vidēji nobraucu 12 — 14 posmus, tikpat nedēļu pavadu sacensībās, papildus vēl ir treniņnedēļas, gatavošanās. Komanda patiesībā ir cilvēki, ar kuriem esmu dienu dienā vairāk nekā pusgadu. Katrs mehāniķis, cilvēks, kurš maina riepas, ielej degvielu — arī viņi pieliek savu roku, lai mums izdotos sasniegt sapņus un mērķus. Uztveram cits citu profesionāli, taču tajā pašā laikā ir svarīgi saglabāt personisko aspektu.”

G.M.: “Kādi ir tavi izaicinājumi autosportā?”

M.S.: “Lielākais — nepārtraukta attīstība un inovācijas. Salīdzināšu ar mana tēva aktīvo sporta laiku. Viņš brauca 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā. Toreiz apskatījās mašīnu, dažas reizes izbrauca trasi, un pilots bija gatavs sacensībām. Tagad aptuveni divas nedēļas pirms posma dodamies uz sacensību valsti, ievācam datus par trasi, seguma biezumu un citām niansēm. Mājās analizējam ceļu, inženieri domā, kādas atsperes un citas tehniskas nianses nepieciešamas automašīnas sagatavošanai. Braucam, trenējamies, regulējam mašīnu, un tāpat katru reizi atklājam, kas jāpilnveido uz nākamo reizi.

Uzvaras gadījumā nedrīkst atslābt. Jāsaprot, ka pakausī elpo 10 — 15 citi braucēji, kuri domā, kā tevi apsteigt. Tas uztur sportā izaicinājumu. Sacensību naktīs guļu pat pa četrām stundām.”

G.M.: “Ko nenojauš rallija skatītājs?”

M.S.: “Sacensību distance var būt pat 300 kilometru gara un ar vairākiem tūkstošiem līkumu. Visus esam iemācījušies no galvas, zinām katru akmeni un sīkumu. Darba apjoms ir daudz iespaidīgāks, nekā skatoties sacīkstes televīzijā. Vienam braucējam trīs inženieri, kas seko līdzi, kas automašīnai jāuzlabo. Vairāk nekā simts darbinieku, vairāku dienu intensīvs darbs. Skatītājs nezina, cik ļoti precīzi mašīna pielāgota braucējam.

Bez fiziskās sagatavotības nav iespējams izturēt — katra otrā nedēļa paiet automašīnā, nedēļā nobraucam pāris tūkstošu kilometru. Mašīnā nav gaisa kondicioniera. Latvijas posmā, kad ārā bija plus 25 grādi, mašīnas salons var uzkarst līdz pat 60 grādiem. Jākoncentrējas arī šādos apstākļos, četras dienas pavadot mašīnā.”

G.M.: “Kādas izjūtas pēc Pasaules čempionāta?”

M.S.: “Tās bija emocionāli sarežģītākās piecas dienas manā dzīvē. Nezinu, kam būtu jānotiek, lai pārspētu tās emocijas, kurām izgājām cauri. Joprojām stāstot metas zosāda. Tas visiem bija milzīgs notikums, īpaši tiem, kas ikdienā nodarbojas ar autosportu. Emocijas visas dienas staigāja no smiekliem līdz asarām. Sociālajos tīklos visi par to vien runāja.”

G.M.: “Ko varam gaidīt nākamgad?”

M.S.: “Ceru, ka līdz gada beigām publicēsim savus plānus. Labas ziņas ir ceļā, taču daudz kas vēl jāizdara. Jo augstāks līmenis, jo vairāk iesaistīto pušu, un salikt puzli vairs nav tik vienkārši.”

G.M.: “Vai nebaidies ātri braukt?”

M.S.: “Ir bailīgi brīži, kad kaut kas nesanāk un jūtu, ka nekontrolēju situāciju. Savā ziņā tas piedod adrenalīnu un kaifu, interesi. Bailes vairāk ir profesionālas — nevis par sasišanos, bet gan komandas dusmām, ja sadauzīšu auto!”

G.M.: “Mammai ir bail?”

M.S.: “Viņu ļoti apbrīnoju, jo brauca mans tētis un tagad es. Vienu brīdi tētis brauca kopā ar manu māsu. Sacensības mamma neskatās, tikai rezultātus, un viņai svarīgi dzirdēt, ka viss kārtībā.”

G.M.: “Ko gribi pateikt sev tīņa vecumā?”

M.S.: “Nepazaudēt mērķtiecību brīžos, kad parādās grūtības un šķēršļi. Jāapzinās, ka ne viss ies kā pa diedziņu, būs jāpārvar problēmas — vienmēr jābūt tam gatavam. Man šķiet, ka divpadsmitgadnieks Mārtiņš to bija sapratis — es vienmēr esmu sagatavojies risināt grūtības.”

G.M.: “Kādu redzi sevi pēc 30 gadiem?”

M.S.: “Domāju, būtu par vecu, lai aktīvi brauktu autosportā, tāpēc būtu pensionējies profesionāls braucējs. Tomēr gribētu joprojām būt šajā vidē, palīdzēt jaunajiem talantiem virzīties uz sporta virsotni. Vēlētos, lai mani sportā pavadītie gadi būtu vērtīgi kādam citam.”

G.M.: “Ko vēl neesi paveicis?”

M.S.: “Gribētu izmēģināt spēkus Dakāras rallijreisā. Tas ir 12 dienu izturības sacensības tuksnesī ar džipiem. Neteiktu, ka nepiepildīts sapnis, tas notiks īstajā laikā un vietā. Vēlos vairāk laika veltīt cilvēkiem, kuri mani ikdienā atbalsta, atcerēties par ģimeni un tuvajiem. Pusmūžā gribu būt mierā, ka esmu pateicis paldies visiem, kam jāpasaka.”