Tauriņa efekts iepirkumu somā

JAUNA RUBRIKA!

Latvija ir laba, jo čakli un attapīgi cilvēki dara lielus darbus. Taču mēs gribam dzīvot vēl labāk. Ko darīt? Lūk, mūsu jaunās rubrikas Mainos es — mainās Latvija galvenais uzdevums!

Vai esat aizdomājušies, cik daudz nepilnību, nejēdzību vai ķibeļu varētu novērst, vien pamainot indivīda attieksmi, reakciju un rīcību? Mums sirds bango par nejēdzībām projektā Rail Baltic un valsts uzņēmumā Air Baltic, lai gan iedzīvotājiem nav lielu iespēju ko mainīt. Bet kā pusaizmiguši klausāmies, ka mazkustīgs dzīvesveids cilvēkus iedzen kapā, Latvija piemēslota ar nesašķirotiem atkritumiem, cilvēki savu maksātspēju noplicina, negausīgi pērkot lētu lietu kalnus. Jaunajā rubrikā gribam izcelt indivīda iespējas risināt gan virspusējas nebūšanas, gan samilzušas problēmas, turklāt ar savu attieksmi un rīcību. Pamanījāt problēmu? Pastāstiet par to! Izdomājāt risinājumu? Uzklausīsim — rakstiet un zvaniet!

Biškopim JĀNIM VAINOVSKIM sirds pilna — pircēji spītīgi zāģē zaru, uz kuru sēž visa Latvija, un tikai tāpēc, ka savās izvēlēs ir pavirši, vieglprātīgi vai nezinoši.

“Naudai būtu jāpaliek ģimenē jeb Latvijā, bet mēs to atdodam poļiem, lietuviešiem un igauņiem, turklāt tāpēc, ka viņu precei cena vien par dažiem centiem lētāka,” iesāk Jānis Vainovskis un atstāsta Brocēnu Citro novērotu gadījumu: “Iegāju pēc mūsu pašu Iļģuciema kvasa. Pie piena produktu plauktiem ievēroju sievieti, kas izvēlējās Talsos ražotu kefīru un Igaunijā ražotu pienu. Intereses pēc apskatījos, cik maksā Talsos ražots piens, sešu centu atšķirības dēļ viņa eiro atdeva igaunim, nevis savējam. Vai nav skumji?”

Viņš droši zina, ka igauņu pircēji tā nerīkotos. Bitenieks par to vairākkārt pārliecinājās, meklējot savam medum noietu ārpus Latvijas. Viņš paskaidro: “Jau kādus 10 gadus Latvijas bitenieki jūtam, ka igauņi koncentrējas uz saviem ražotājiem un pakalpojumu sniedzējiem, bet par citu valstu piedāvājumu tikpat kā neinteresējas. No katra pircēja izvēles veikala vadība secina, ko savos plauktos likt, un šo tirgus likumu ne ar vienu valdības dokumentu nevar ietekmēt. Biju nodomājis savu medu piedāvāt igauņu veikalos, tāpēc palūdzu draugam, lai viņš kādā lielveikalā nofilmē medus plauktus. Tie bija pilni, bet tikai ar Igaunijā ražotu medu. Pirms vairākiem gadiem Igaunijas lielveikalu ķēde Selver man sacīja: “Tavs piedāvājums ir labs, bet pircējus tas neieinteresēs — neesi vietējais.” Tātad mūsu ziemeļu kaimiņi ļoti labi izprot, cik liela nozīme ir indivīda izvēlei. Viņi savu naudu patur valstī, un tāpēc Igaunijai ir, par ko labot ceļus, uzturēt izglītības sistēmu un veselības aprūpi, nodrošināt daudzas citas sabiedrībai nozīmīgas jomas. Tikmēr mēs kasām aiz auss un domājam, kā izgrozīties.”

Biteniekam nav skaidrs, kāpēc augstākā līmeņa politiķi un amatpersonas klusē par tauriņa efektu tirgū — ikviena pircēja izvēle iespaido valsts labklājību. Latvija tērē naudu, lai savu preci virzītu ārzemju tirgos taču tas vispirms būtu jāizdara mājās. “Gaidu, ka zemkopības ministrs Armands Krauze skaidros, kāpēc pircējiem sava nauda jāatstāj Latvijā, bet viņš — kaut ko par cenu regulēšanu... Vai tad mums būs plānveida ekonomika?

Man ir aizdomas, ka citā valstī ražotu pārtiku izvēlas ne tikai tāpēc, ka cilvēkam mežonīgi jātaupa katrs cents. Runa drīzāk ir par attieksmi — mēs neesam raduši domāt par to, cik ļoti cits ar citu esam saistīti,” satraucas bitenieks. Viņa vārdu patiesumu Saldus Zeme saklausīja talsenieku stāstītajā. Pērn Kurzemes vietējās rīcības grupas satikās Saldū un uzklausīja vairākus veiksmes stāstus, ieskaitot Saldus vakara tirdziņu piektdienās. Talsenieki nogrozīja galvu: pie viņiem tam nebūtu panākumu; tiklīdz pilsētā uzcēla lielo tirdzniecības centru, aizvērās daudz mazo veikaliņu un vietējo ražotāju bodīšu, tirgus panīka. Šajā ziņā Jānis Vainovskis izsaka komplimentu saldeniekiem, jo viņi, izvēloties vietējos produktus, uztur divus tirgus!

Pērn aprīlī Saeima izlēma, ka Latvijā uz visām cenu zīmēm jānorāda produktu ražotājvalsts. Jaunā prasība dažam labam pircējam atklājusi netīkamu patiesību — ne visi elementi Latvijas nacionālajā garšu kombinācijā ir vietējie. Spilgts piemērs ir Laimas konfektes, Ādažu čipsi, Selgas cepumi un Spilvas tomātu mērce — viss ražots Norvēģijas uzņēmumā Orkla. Kura izvēle Latvijas labklājībai labāka — norvēģu Laima vai Ukrainas konfektes, kas ieņēmušas palielu vietu gandrīz katrā veikalā? Jānis Vainoviskis saka: vienalga, galvenais, ka pircējs vispār domājis, ko pērk, nevis paķēris lētāko vai pirmo.

Blīdenieks spriež, ka pircēji izvēlētos vietējo produkciju arī tad, ja izprastu, kādēļ tai augstāka cena. Viņš salīdzina Saldū ražotu gotiņu un importa. Veikalā abas blakus, bet neviens nav izcēlis, ka saldenieci ietina cilvēks, bet ārzemnieci — robots.

“Pārāk bieži saņemam ziņas, ka kāds latvietis aizvēris savu ražotni. Ja tagad nesāksim smelt pašu izlietu ūdeni, tad...” blīdenieks atmet ar roku.