“Automašīnu arī agrāk nebija…”

ZANDA STROGONOVA pērnā gada nogalē vēlreiz kļuva par absolventi un kultūras darba vadītājas bakalaura diplomam, amatierteātra vadītājas diplomam un vadības zinību un sabiedrības vadības maģistra diplomam pievienoja arī koledžas izglītības dokumentu par drošības (ar uzsvaru uz kiberdrošību un datu aizsardzību) speciālistes kvalifikāciju.

Viņa ar vīru Guntaru bija kursabiedri. Būdami studentu statusā, kļuva par vecvecākiem.

Kā nonācāt pie secinājuma, ka atkal jāmācās?

“Tas bija komplekss risinājums. Pirmkārt, mums ir mazais ģimenes uzņēmums informācijas tehnoloģiju jomā. Protams, ka īstais darba rūķis un speciālists ir mans vīrs, manā ziņā ir finanses un daži citi ar konkrēto jomu nesaistīti jautājumi. Jau kādu laiku domāju, ka varbūt varētu viņam atvieglot darbu un arī iesaistīties, bet tad nepieciešams papildus mācīties. Un, ja atkal iet studēt, tad jāizvēlas kas jauns un aktuāls — tā nonācām līdz kiberdrošībai.

Otrs apsvērums bija saistībā ar darbu tehnikumā, kur pasniedzu komunikāciju un audzinu kiberdrošības un mašīnbūves tehniķu grupu, lieliskus jauniešus, kuri šogad absolvēs tehnikumu. Patika doma, ka vismaz ar daļu audzināmās grupas varēšu runāt vienā valodā.

Nebija jau tā, ka lauzos jomā, no kuras nesapratu galīgi neko. Dzīvojot līdzās speciālistam, gribot negribot kaut kas iespiežas atmiņā.”

Vai bija grūti apvienot darbu un mācības?

“Pārlieku sarežģīti nebija. Tā kā studējām neklātienē, reizi nedēļā bija jābrauc uz Rīgu. Bet attiecībā uz tehniskajiem priekšmetiem — programmēšanu, uzbrukuma metodēm, aizsardzības rīkiem, atvērto datu analīzi, incidentu izmeklēšanu — vienojāmies par tiešsaistes nodarbībām, jo izdevās pārliecināt koledžu: klātienē nodarbības nebūs kvalitatīvas, ja nevarēsim strādāt ar savu tehniku — jaudīgu datoru, diviem monitoriem. Bijām apzinīgs kurss un nekavējām arī attālinātās mācības. Visi strādājoši (pēc pasēm gan neskaitījām, kurš vecākais, kurš jaunākais), studējām zināšanu dēļ.

Nebiju pat cerējusi, ka mani šīs mācības tā aizraus. Turklāt mums, ģimenei, studēt bija izdevīgi, jo vienam bija pilna mācību maksa, otram — puse. Kopā iestājāmies un kopā beidzām, turklāt es no 88 absolventiem biju starp pieciem labākajiem, bet arī Guntars vērtējumu ziņā turpat vien bija.

Cita būtiska priekšrocība, ka mums katram ir savas stiprās puses. Mana — likumu pārzināšana, orientēšanās normatīvajos aktos, vadības jautājumos, savukārt vīram — tehniskās zināšanas. Varējām viens otru atbalstīt. Es vakaros ņēmu privātstundas pie Guntara, un viņš lieliem burtiem man skaidroja lekcijās mācīto, jo tehnoloģijas viņam bija vieglie priekšmeti. Toties es, klausoties lekcijas, piemēram, par personas datu aizsardzību, organizāciju vadību un tamlīdzīgām jomām, secināju, ka dzīvē nav nekas diži mainījies kopš laika, kad es šos jautājumus studēju maģistrantūrā. ”

Vai pusmūžā zināšanas iesēžas prātā tāpat kā jaunībā?

“Manuprāt, ar smadzenēm ir tāpat kā ar pārējo ķermeni: ja nekustināsi, tas nekustēsies. Tāpēc daudz kas atkarīgs no tā, cik aktīvi prāts bijis nodarbināts. Turklāt šajā vecumā mācīties ir vieglāk tādā ziņā, ka ir dzīves pieredze. Daudz ko no teorijas izprotam labāk, jo spējam tajā saskatīt pašu pieredzētas situācijas. No tāda viedokļa raugoties, iznāk tikai mazliet piemācīties klāt, jo pamatzināšanas jau ir.”

Kā šobrīd izmantojat koledžā iegūtās gudrības?

“Tagad tehnikumā mācu arī kiberdrošības pamatus, taču joma mani ļoti ieinteresējusi. Nesen pabeidzu kursus par mākslīgo intelektu biznesā, pieteicos vēl dažos kursos (neteikšu, kādos, jo vēl gaidu apstiprinājumu). Esmu iesaistīta programmas satura veidošanā topošajiem kiberdrošības speciālistiem par mākslīgo intelektu.”

Šī joma patlaban saistīta ar daudziem mītiem, tajā skaitā — ar bailēm.

“Mums jāmācās nevis strādāt ar mākslīgo intelektu, bet kopā ar to. Turklāt mums jau tagad patīk ļoti daudzas lietas, ko dara mākslīgais intelekts, piemēram, sistēmas automašīnās, tulkošanas programmas, gudrās mājas ierīces… Vai mākslīgais intelekts ir bīstams? Tāpat kā jebkurš rīks. Pat ar šķērēm var gan izgriezt sirsniņu, gan nogalināt.

Jāseko līdzi laikam un jāmācās. Jākļūst gudrākiem — ne tikai prātā gudriem, pārvaldot tehnoloģijas, bet arī sirdsgudriem, lai nekaitētu sev un citiem. Mums nav izvēles. Pasaule attīstās, un, gribi vai negribi, arī sadzīvē ir jāiedziļinās kiberdrošībā, jāmācās atšķirt viltība no patiesības, pasargāt savu personiskumu… Vai sarežģīti? Domāju, ka pirms trim gadsimtiem pirmās automašīnas tāpat cilvēkos raisīja satraukumu. Šodien mēs nevaram iedomāties savu dzīvi bez tām un prasme vadīt transportlīdzekli vairs netiek uzskatīta par īpašu sasniegumu. Gan jau paies laiks, un mēs vairs nespēsim iedomāties dzīvi bez mākslīgā intelekta.”

Jūs joprojām turpināt izmantot visas dzīves laikā apgūtās zināšanas — arī kultūras un sabiedrības vadības jomā. Kā apvienojat savus daudzos darbus un pienākumus?

“Gribēju stāstīt par prioritātēm, taču, šķiet, man visas trīs jomas ir vienlīdz interesantas un svarīgas. Tomēr pienākumu ziņā galvenais ir darbs Latvijas Būvniecības nozares arodorganizācijā Brocēni, kurā apvienojušies arodbiedrības biedri no SCHWENK Latvija. Ja rodas nepieciešamība pēc manas iesaistes, reaģēju nekavējoties, un šajā darbā ļoti noder studijas kādreizējā Liepājas pedagoģijas akadēmijā, kur ieguvu profesionālo maģistra grādu vadības zinību un sabiedrības vadībā. Toreiz tā bija jauna programma, tika pieaicināti izcili skolotāji no visas Latvijas.

Jūs jautājat: vai tik sakārtotā darba vidē arodbiedrībai ir daudz, ko darīt? Mums nav jācīnās par darbinieku pamattiesībām kā daudzās citās darbavietās, taču palaikam rodas situācijas un incidenti, kad nepieciešams pārstāvēt arodbiedrības biedrus. Man ir ļoti laba sadarbība ar uzņēmuma vadību, mēs cienām un respektējam cits citu; augstu vērtēju darba devēja gatavību konstruktīvi risināt jautājumus un atbildu ar to pašu. Katrā konfliktsituācijā ir vismaz divas taisnības; cenšos tās izprast un meklēt risinājumu, kas darbiniekiem būtu labvēlīgs ilgtermiņā.

Nereti cilvēkiem pat nav nepieciešama tūlītēja iejaukšanās, bet uzklausīšana, izrunāšanās. Lai gan arodbiedrībā ir apmēram ceturtā daļa SCHWENK Latvija strādājošo, atrodu laiku runāt ar ikvienu darbinieku.

Bet kultūras darbiniece vienmēr esmu bijusi caurcaurēm. Brocēnu amatierteātra režisores darbs daudz laika neaizņem — divus vakarus darbdienās un nedēļas nogalēs, ja dodamies kādā viesizrādē. Mani kolēģi no kultūras aprindām bija pārsteigti par to, ka studēju kiberdrošību. Viņi mani nevarēja iztēloties šajā nozarē. Bet reiz kādā teātra festivālā par manām mācībām runājām ar Ritu un Valdi Lūriņiem. Rita teica: “Iedomājies, cik jūs abi kopā esat stipri!”

Nokļūšana tehnikumā par komunikācijas pasniedzēju bija veiksmīga sagadīšanās. Ja pirms 20 gadiem man kāds teiktu, ka strādāšu skolā, es to noteikti noliegtu. Biju pārliecināta, ka mana nervu sistēma nav šādam darbam piemērota. Bet recepte pavisam vienkārša. Svarīgi, lai jaunieši tev patiktu. Ar viņiem jārēķinās un jābūt pieklājīgai, un viņi atbild ar to pašu. Nezinu, vai tiešām manā grupā sagadījušies visforšākie tehnikuma audzēkņi, bet es ar katru gadu pārliecinos, cik viņi interesanti un motivēti, ar kvalitatīvu vērtību sistēmu. Laikam tāpēc pati saglabājos jauna, jo diendienā esmu kopā ar jauniešiem!”