Rudzu māja kāpina eksportu

Pirms trim gadiem iegādāto maizes ceptuvi Saldū, Kuldīgas ielā, SIA Cannelle Bakery darbinieki iedēvējuši par rudzu māju, savukārt Satiksmes ielas ražotne, kur pēc reorganizācijas ērtāk iekārtojušies saldētās produkcijas ražotāji un iekārtas, sauc par kviešu māju.

Pagājušā gada nogalē rudzu māja ieguva starptautiski atzītu pārtikas drošības sertifikātu British Retail Consortium (BRC), kas Satiksmes ielas ražotnei ir kopš 2016. gada un katru gadu tiek atjaunots. Kādēļ tik ilgi bija jāgaida, ja jau, iekārtojot telpas, īpašniekiem bija zināmas visas sertifikāta prasības? “Drošības standarti ir augsti,” skaidro SIA Cannelle Bakery valdes priekšsēdētājs Bruno Ansons. “Tie nenozīmē tikai salikt iekārtas pareizā secībā vai apdarināt sienas un grīdas ar viegli kopjamiem materiāliem. Sertifikācijā jāpierāda, ka uzņēmums pārtikas drošības praksi ir ieviesis un tā kļuvusi par ikdienu. Turklāt strādājot paši pamanījām nepieciešamus uzlabojumus. Pirmajā reizē sertifikātu piešķir uz pusgadu, tā ka pamazām gatavojamies jaunai pārbaudei.”

BRC sertifikātu novērtē patērētāji Lielbritānijā un citās anglisku tradīciju valstīs, savukārt vecajai Eiropai interesē cits — IFS Food sertifikāts, lai gan to prasības būtībā ir vienādas un vērstas uz vienu un to pašu mērķi — novērst dažādu veidu riskus, kas ražošanas procesā varētu apdraudēt produkcijas kvalitāti un patērētāju veselību. Kviešu mājai sertifikāts ir kopš 2021. gada nogales, rudzu mājai tas ir viens no sasniedzamiem mērķiem nākotnē.

Nozīmīgs eksporta tirgus ir arī Izraēla un valstis, kurās lielas ebreju kopienas. Tās izvēlas tā saukto košerēto (no vārda košers — piemērots, pareizs) pārtiku, kuras saturs un pagatavošanas veids atbilst noteiktām reliģiskām tradīcijām. Tāpēc viens no pirmajiem darbiem rudzu mājā bija sagatavot ražotni košera sertificēšanai, un faktiski visa produkcija, ko ražo Kuldīgas ielas ceptuvē, atbilst košeram. Uzraudzība ir stingra: reizi gadā jāatjauno sertifikāts, turklāt ikreiz, kad uzņēmums saņēmis pasūtījumu, tas informē sertifikācijas iestādi par plānoto ražošanas laiku. Tad ierodas rabīns un klātienē pārbauda visu tehnoloģisko procesu, kā arī uzrauga, vai kukulīšus šauj iesvētītās krāsnīs.

Līdztekus šiem eksporta tirgiem, kas balstās uz etniskajiem pircējiem jeb no postpadomju valstīm izbraukušo iedzīvotāju diasporām, pēdējos gados izvēršas pieprasījums pēc rudzu maizes Polijā — tā esot bijis pēdējais piliens, kas lika Cannelle Bakery pirms četriem gadiem izmantot piedāvājumu iegādāties SIA Saldus Maiznieks un pārņemt ceptuvi Kuldīgas ielā. Vienkārši vairs nebija iespējams saražot visu vienās telpās. Interesanti, ka uzticīgu klientu vidū ir arī Japāna, kur rudzu maizei nav nekādu tradīciju. “Var teikt, ka japāņiem Eiropa ir modē, un viņi ar interesi iepazīst tās ēšanas paradumus,” skaidro Bruno Ansons un piemin vēl vienu tendenci — cilvēki vēlas ēst veselīgi. Latvijas Maiznieku biedrība aktīvi popularizē rudzu maizes vērtīgās īpašības gan Latvijā, gan ārzemēs un acīm redzami gūst panākumus. Tiesa, no Latvijas vesta maize eksporta tirgos nav lēta, jo izmaksas rada gan transports, gan daudzie starpnieki, ar kuru palīdzību produkts nonāk līdz pircējam. B. Ansons redzējis Cannelle Bakery maizi Izraēlas veikalos par 6 — 7 eiro, bet, cik tā maksā Japānā, grūti iedomāties, jo transportē ar lidmašīnām.

Kurzemnieki, it īpaši saldenieki, ir vienīgie, kas vietējos veikalos var iegādāties Cannelle Bakery rudzu maizes iecienītākās šķirnes. Vietējais tirgus nav uzņēmuma mērķis, tomēr ceptuve sūta svaigu produkciju uzticamākajiem klientiem Kurzemē. No biznesa viedokļa tas neesot ne ērti, ne izdevīgi, taču ar vietējiem ir kā ar ģimeni, kurai labākais vienkārši pienākas. Tāpēc vismaz pagaidām šis tirgus netiek pārskatīts. Vēl Kurzemnieku maizes šķēles, katru atsevišķi iesaiņotu, pasniedz maltītēs Air Baltic lidmašīnu pasažieriem, bet viens no tehnoloģiskiem jaunumiem ir rupjmaize ar sojas proteīnu, tā interesē armijas sagādniekus, jo ir ar paaugstinātu enerģētisko vērtību.

Šogad aprit 13 gadu, kopš jauns uzņēmums, tagad Cannelle Bakery, ienāca Saldū un iegādājās miltu izstrādājumu ražošanas biznesu. Vai viss noticis tā, kā plānots? “Sākotnēji ambīcijas bija lielākas,” atzīst Bruno Ansons. “Šo to ietekmēja ģeopolitiskie apstākļi, piemēram, Krimas aneksija 2014. gadā. Eiropas Savienība atvēra Ukrainai pārtikas tirgu, un lielveikali metās iepirkt lētus miltu izstrādājumus. Tolaik pamatīgi cieta vietējie ražotāji, arī mēs bijām spiesti krietni sašaurināt agrāk lielo cepumu sortimentu. No tiem palikuši tikai daži veidi. Taču stratēģiskais mērķis  — izvērst saldētas miltu produkcijas ražošanu — nekur nenovirzījās, un šobrīd mums rūp galvenokārt jaunu klientu piesaistīšana un jaunu produktu izstrāde.”