Ceturtdien Saldus Jauniešu mājā Latvijas Okupācijas muzejs noorganizēja programmas Pretošanās pēdējos kursus.

Pedagogi, muzeju speciālisti, bibliotekāri un citi vēstures jautājumos ieinteresēti kurzemnieki noklausījās lekcijas par nacionālo partizānu cīņu nozīmi un problemātiku, solidaritātes kustību Gaismas akcija, nevardarbīgās pretošanās liecībām Latvijas Okupācijas muzejā, kā arī vēsturnieka Kārļa Dambīša skaidrojumu par Latvijas lēmumu 1940. gada jūnijā nepretoties Padomju Savienības okupācijai.

Muzeja Izglītības nodaļas vadītāja Inguna Role laikrakstam pastāstīja, ka trijos gados lekcijas par nacionālo pretošanos noklausījušies vairāk nekā 200 klausītāju, pārsvarā pedagogi reģionos. Viņi programmas beigās saņēmuši apliecību par profesionālo pilnveidi, jo Latvijas Okupācijas muzejs valstī ir viens no diviem muzejiem, kam akreditēts darbs arī izglītības jomā. Inguna Role, vaicāta par nepieciešamību izglītot pedagogus, atbildēja: muzeja dibinātāji, pārsvarā trimdas latvieši, no laika gala bijuši pārliecināti, ka vislielākās pūles jāiegulda, lai jaunieši izprastu savas valsts un tautas pagātni, un skolotāji ir vieni no pirmajiem, ar kuriem par to tiek runāts.

Muzejs ir nozīmīgs vēstures skaidrotājs. Lai gan Izglītības nodaļā strādā tikai divas speciālistes, ar gidu palīdzību pērn izglītoti aptuveni 10 000 skolēnu. Atsauksmes ir visīstākā medusmaize. “Mani skolēni teica, ka vēlas vēl kādu nodarbību Latvijas Okupācijas muzejā, jo ļoti paticis. Tajā dienā izstaigājām arī Stūra māju, un skolēniem daudz kas kļuva skaidrs,” kolēģiem par savu pieredzi ierunājās programmas klausītāja, Brocēnu vidusskolas ilggadēja vēsture skolotāja Laura Miķelsone.

Programmai bija pieteikusies arī Saldus vidusskolas vēstures un sociālo zinību skolotāja Aija Tasone. Viņa Saldus Zemei pastāstīja, ka skolēni labāk izprot militāru pretošanos, un nevardarbīgā reizēm izrādās īsts galvas mežģis. “Piemēram, Latvijas neatkarības atjaunošanā daudzi nesaskata pretošanos,” skolotāji runāja no pieredzes. Skolēniem vēsturi vispār esot sarežģīti saprast, jo viņiem “pat vakardiena ir pagātne”. To pašu apgalvoja uz kursiem atbraukušās Kuldīgas novada muzeja pedagoģes Baiba Vētrāja un Sabīne Ernsone. Abām viens no biežākajiem uzdevumiem darbā ar skolēniem — radīt izpratni par laika līniju. “Šo laiku bērniem grūti izprast padomju laikus, kur nu vēl senākus, tāpēc nemitīgi meklējam veidus, kā vēl labāk un precīzāk paskaidrot. Labi palīdz praktiski piemēri un sasaiste ar bērnu ģimenes vēsturi,” piebilda B. Vētrāja.

Aija Tasone nemainot skolēnu fokusu no tagadnes uz pagātni, jo bērniem un jauniešiem tagadne vienmēr bijusi svarīgāka par pagātni. “Toties varu vēstures stundā viņiem izstāstīt, ko par konkrēto jautājumu domāju es, un pavaicāt, ko domā viņi. Tā nav, ka bērni nedomātu,” sacīja saldeniece.

Raugs, kas raudzēja Atmodu

Gaismas akcijas nozīme Latvijas jaunāko laiku vēsturē nav ne izprasta, ne novērtēta, ne arī pamatīgi izrunāta — savas lekcijas tēmu pieteica Latvijas Okupācijas muzeja gide Ineta Lansdovne.

Viņa Saldū sapulcinātajiem Kurzemes pedagogiem un muzeju speciālistiem soli pa solim izskaidroja Gaismas akcijas būtību, rašanās apstākļus, galvenos darbības virzienus un nozīmīgākās personības. Lekcijas beigās viņa citēja mācītāju un grupas Helsinki-86 vienu no līderiem Māri Ludviku: “Es nemaz nespēju iedomāties visus sekojošos pretošanās kustības procesus, vai tā būtu Helsinku-86 grupa vai Atmoda un atjaunošanās, bez Gaismas akcijas. Tā bija kā raugs, kas raudzēja Atmodu.”

Pētniece norādīja, ka Gaismas akcijas struktūrā un darbības principos ir gan kustības, gan organizācijas. Tās kodols bija neliels — dažas ģimenes un tām uzticīgi domubiedri — toties spējīgs ietekmēt starptautisko politiku. To spilgti apliecina 1975. gadā Helsinkos notikusi Eiropas Drošības sadarbības konference. Gaismas akcijas aktīvisti Brūveri bija nofilmējuši savu Olafu Brūveri politieslodzīto darba nometnē, lai gan šādas ieslodzījumu vietas Padomju Savienībā it kā neesot. Konferences beigās 35 valstis, Padomju Savienību ieskaitot, parakstīja memorandu par lielākām pūlēm aizsargāt cilvēktiesības.

“Gaismas akcijas visaktīvākais posms bija no 60. gadu beigām līdz 80. gadu sākumam. Trimdas latvieši iesaistījās informācijas karā pret Padomju Savienību, lai Rietumi uzzinātu, kas patiesībā notika aiz dzelzs priekškara. Jāņem verā, ka tajā laikā, 70. gados, Amerika un Padomju Savienība cenšas savās attiecībās mazināt saspīlējumu un meklēt kompromisus, tas nozīmēja, ka Rietumi mazāk kritizēja Padomju Savienību. Tikmēr dzelzs priekškara šajā pusē bija Brežņeva laiki — ar politiskajām represijām, rusifikāciju, reliģijas brīvības ierobežošanu. Šeit realitāte bija pretēja tai, ko Rietumi būtu gribējuši domāt par Padomju Savienību,” skaidroja Ineta Lansdovne.

Viņa izcēla teologu un mācītāju Pauli Kļaviņu, Gaismas akcijas dibinātāju. 60. gadu beigās latviešu trimdas draudzēs aizvien lielāku uzmanību pievērsa cilvēku vajāšanai Padomju Savienībā. 1967. gadā Paulis Kļaviņš solidarizējās ar reliģisko jūtu dēļ apcietinātu, spīdzinātu un uz Rietumiem aizbēgušu rumāņu mācītāja Ričarda Vurnbranta cilvēktiesību organizāciju. Laika gaitā Pauļa solidaritāte pārauga mērķtiecīgā darbībā, lai grautu Padomju Savienību. Galvenais ierocis — dokumentos, aculiecinieku liecībās un videofilmās fiksēta patiesība. Gaismas akcijas ziņotāju tīklā iekļāva pat somu viesstrādniekus, kuriem līdz Olimpiskajām spēlēm Maskavā 1980. gadā bija jāuzceļ viesnīca Tallinā. Informācijas ceļš no Rietumvācijas uz Latviju visbiežāk veda caur Zviedriju, Somiju un Igauniju.

Interesanti, ka Latvijas PSR Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs pirmā piedāvāja Kļaviņu ģimenei apmeklēt Latviju. “Trimdas latviešiem visstrīdīgākais jautājums — vai apmeklēt okupēto Latviju? PSRS vīzas pieņemšanu uzskatīja par okupācijas atzīšanu, tādēļ nosodīja tos, kas tomēr izlēma uz Latviju atbraukt. 1969. gada aprīlī Kļaviņi ieradās Rīgā un sadraudzējās ar vairākiem kristiešiem. Paulim tā bija vienīgā ciemošanās Rīgā, jo ar komiteju nesadarbojās tā, kā tai izdevīgi,” turpināja viešņa.

80. gados Valsts drošības komiteja Gaismas akciju uzskatīja par visbīstamāko pretinieci. 2012. gadā fotogrāfam pozēja organizācijas kodols: Paulis un Ieva Kļaviņi, Pāvils, Daniels, Olafs, Rita un Rudīte Brūveri, Pēteris Lazda, Ģederts Melgailis, Jānis un Gunta Rožkalni, Jānis Vēveris, Lidija Lasmane, Dzidra un Liene Liepiņas, Silvija Ludvika. “Ļoti liela nozīme bija gan viņu personībām, gan viņu politiskajai, nacionālajai un reliģiskai nostājai. Un ticībai, ka uzvarēs tumsu,” uzsvēra lektore un piebilda, ka Paulis 90. gados atgriezās Latvijā, strādājis Aizsardzības ministrijā, vadījis Totalitārisma seku dokumentēšanas centru, Kristīgajā radio vadījis autorraidījumu, bija deputāts Eiropas Parlamentā un divos sasaukumos Saeimā.