Nešpetnam bērnam nav apziņas, ka dabūs pa mici

Pagājušajā piektdienā 190 Saldus novada pašvaldības iestāžu speciālistu, kam darbs cieši saistīts ar bērniem un jauniešiem, pāris stundu klausījās, kas par problemātisku skolēnu uzvedību sakāms psihologam un pedagogam NILAM SAKSAM KONSTANTINOVAM.

Saldus novada Izglītības pārvaldes noorganizētajā lekcijā izskanēja fakti un atziņas, kas ļauj jauno paaudzi labāk izprast ne tikai pedagogiem, treneriem, pašvaldības policistiem, sociālā dienesta speciālistiem un bērnu nometņu rīkotājiem. Speciālists rosināja aizdomāties, kurās situācijās atjaunojama agrākā lietu kārtība, bet kurās iedibināma jauna. Publikācijā izceļu auditorijā izskanējušus jautājumus un tēmas.

Ko iesākt ar skolēnu vienaldzību un neizdarību, attieksmi gan jau… — visu, ko viņi saprot ar vārdu saies?

Lektors pieņem katras paaudzes tieksmi domāt, ka zāle kādreiz bijusi zāļaka, taču piekrita, ka tagad bērni patiešām atšķiras no saviem vecākiem un vecvecākiem bērnībā. Izmaiņas saistītas ar digitālo revolūciju, taču cilvēces attīstībā šī nav pirmā reize, kad bērni kardināli atšķiras no saviem vienaudžiem agrākos laiks. Tikpat lielas pārvērtības izraisīja industriālā revolūcija un laucinieku masveida pārcelšanās uz pilsētu, kā arī bērnu iemācīšanās lasīt, rakstīt un rēķināt. “Bērnu smadzenes nav izmainījušās, tās ir tikpat lielas un ar tādām pašām funkcijām kā agrāk, tāpēc ar jauno dzīves realitāti — ierīču nemitīgiem stimuliem — īsti netiek galā. Pedagogi visā pasaulē ziņo, ka klases nav kā pirms 15 — 20 gadiem. Lielākā ašķirība saistīta ar kopējo enerģijas līmeni — vai nu tas ir pārāk augsts un skolēni nav valdāmi, vai otrādi — klasi kopumā nekas neinteresē,” stāstīja lektors. Klausītāju reakcija apliecināja, ka abas ainas pazīstamas arī Saldus novadā. “Negribētos ierīces demonizēt, jo tās ir ar milzīgu pievienoto vērtību, taču trūkumi mums skaidri jāapzinās,” piebilda psihoterapeits.

Nebaidās ar kāju atspert durvis

Lektora pieredze liecina, ka vairumam skolēnu vajadzīga gan hierarhija, gan autoritāte. Kā skolotājam par tādu kļūt laikā, kad hierarhija nav populāra? Iepriekšējā izglītības pieeja autoritāti panāca ar fiziskiem sodiem. “Ļoti labi, ka no tiem esam atteikušies, taču nešķiet, ka vietā esam likuši ko labu,” sprieda viesis un atkāpās līdz agresijas dabai. “Agrāk domājām, ka vardarbība ir iemācīta, taču nu esam noskaidrojuši, ka cilvēks piedzimst savā visagresīvākajā stāvoklī. Mazulis patiesībā ir diezgan nešpetns, viņš sit, sper, kož, kliedz… Laiku, kamēr bērns aug, pieaugušie izmanto, lai iemācītu viņam sevi apvaldīt un agresiju ievirzītu konstruktīvā gultnē. Ja to tomēr neizdara, mums ir pusaudzis, kurš spārda durvis.

Agresijas apvaldīšanai, jo īpaši puikām, ļoti svarīgi radīt apziņu, ka var saņemt pretī to pašu. Tieši tādēļ svarīgi, ka nejaukiem puikām fiziski spēcīgi vīrieši nepārprotami pasaka: tā uzvesties nedrīkst, citādi būs sekas. Puika nav jāsit, lai viņa prātā rastos skaidrība, ka nevar atļauties būt rupjš. Tieši tā vīriešu kopienā jauniņie vienmēr mācījušies savu agresiju kontrolēt. Diemžēl Latvijas skolās vīriešu ir maz, tādēļ tur viņi šo funkciju reti izpilda.

Agresija nav nejauša, tā mums rada motivāciju pēc sasniegumiem. Sports ideāli parāda, kā izpaužas konstruktīvi virzīta agresija. Starp citu, bērnam, kam pietiek ar saies, agresija tikusi nospiesta pavisam, tāpēc kļuvis diezgan nemotivēts, viņam šķietami nekas neinteresē.”

Skolēni uzšķauda sodiem

Pašvaldības policisti regulāri saskaras ar skolēniem, kas audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus neuzskata par sodu. Procesuālās darbības tik ilgas, ka procesa beigās bērns aizmirsis, par ko saukts pie atbildības. Nila Saksa Konstantinova komentārs bija īss: “Likumā noteikti sodi vissvarīgākie ir tiem, kuri likumu nepārkāpj — vairums bērnu to ievēro tāpēc, ka baidās no soda. Varbūt izklausīsies nekorekti, taču mēs ārkārtīgi sargājam bērnus no sodīšanas, tāpēc viņiem nav skaidrības par robežām. Starp citu, vājas robežas ir priekšnoteikums mobingam, turklāt nepietiek robežas noteikt, tās arī jādemonstrē.”

Lektors aicināja labi apdomāt jēdzienu disciplīna, jo, viņaprāt, tas izskausts nepamatoti. Disciplīna patiesībā ir bērnam vajadzīga struktūra, kas skaidri norāda uz robežām. “Pieaugušajiem bieži šķiet, ka bērns dabiski izprot, ko viņš drīkst un nedrīkst, taču viņš saprot tikai to, ko esam iemācījuši. Es ticu, ka cilvēka uzvedība nosaka visu, ieskaitot sekmes, diemžēl uzvedība ir prasme, kuru skolā nemācāmies,” lektors noplātīja rokas.

Kā iekārtot klases un jauniešu mājas, lai mazinātu agresiju?

Ja vide neietekmētu uzvedību, tad skolās ar šaurākiem un tumšiem gaiteņiem problemātiska uzvedība nebūtu biežāk novērota nekā plašās un gaišās ēkās. Lektors no pieredzes minēja, ka jaunākiem skolēniem palīdz klasē speciāli iekārtoti stūri, kur nomierināties, pusaudžiem palīdz austiņas, efektīvs aizvien ir boksa maiss.

Psihoterapeits turpināja: “Mūsu skolās ir nepamatots aizliegums bērniem skriet pa gaiteņiem, tikpat nesaprotami, kādēļ garajā starpbrīdī sporta zāle slēgta. Pasaulē viens no lielākajiem trendiem pedagoģijā ir kustību iekļaušana mācību procesā, jo bērniem stress pārstrādājas kustoties. Latvijā esmu redzējis skolu gaiteņus, kas iekārtoti kā stadiona skrejceliņi, mans kolēģis tāfeli pielicis pie katras klases sienas un stundā izmanto visas.”

Kā skolēniem un skolotājiem neizdegt?

“Mēs nenormāli bieži runājam par izdegšanu, bet kā tā iespējama, ja cilvēki strādā daudz mazāk un vieglāk nekā agrāk? Ar to gribēju teikt, ka iepriekšējās paaudzes pierāda, ka cilvēks kopumā labi iztur lielu fizisku un mentālu slodzi. Vēl ne tik sen daudziem 10 gadu vecumā beidzās bērnība un sākās ģimenes un darba dzīve,” psihoterapeits iesāka savu atbildi.

Viņš pētījumos meklējis iemeslus, kādēļ daudzi cilvēki jūtas izsmelti. Izglītības jomā acīs duras izjūta par neefektīvu strādāšanu un nespēju kontrolēt darba gaitu. “Latvijā ir ārkārtīgi birokrātiska un hierarhiska izglītības sistēma, kas skolotāju klasē kontrolē ar normatīviem aktiem, likumiem, dienestu vadlīnijām… Skolotājus un ārstus izdedzina arī prasība visu laiku mācīties — lai vai cik liela būtu pieredze, viņi nekad nesasniedz profesionālo pilnbriedu,” lektors rezumēja.