Gads amerikāņu ģimenē un skolā

Ja zaņenieces AMANDAS GREDZENAS iepriekšējo mācību gadu vērtē pēc formālās izglītības, tad viņa to pazaudēja, jo mācījās Amerikā. Jauniete nenožēlo ne dienas, jo ieguvusi ko vairāk par zināšanām.

“Apguvu dzīves prasmes, jo nav nemaz tik vienkārši 16 gadu vecumā aizbraukt no mājām un gadu nodzīvot svešā ģimenē,” Amanda precizē. Viņa aizbrauca, pirms uzsāka mācības 10. klasē — augusta vidū, bet atgriezās pašās maija beigās.

“Interese par apmaiņas programmām man radās jau 5. klasē, skatījos uz Ameriku aizbraukušu apmaiņas skolēnu video Youtube. 8. klasē pamanīju plakātu par [Amerikas Savienoto Valstu valdības finansētu apmaiņas programmu] FLEX. Vecuma dēļ drīkstēju braukt, bet klases dēļ biju par jaunu. Liela nozīme bija manai 9. klases angļu valodas skolotājai Veronikai Gedolai, kam regulāri pienāca informācija no FLEX programmas.”

Amandas mamma Ilma piebilst: “Meitai varēja būt 12 gadu, kad viņa pirmo reizi pajautāja, vai kādreiz drīkstēs mācīties Amerikā. Tobrīd apzinājos, cik dārgi tas būtu, bet nē neteicu. Atbildēju, ka kāda iespēja varētu rasties, un meita turpināja sapņot.”

Aizbraukšana izmaina palicēju ikdienu

9. klases skolniece dokumentus iesniedza jau septembrī, aptuveni pēc mēneša saņēma ziņu, ka tikusi nākamajā kārtā, bet tad — pusgadu klusums. Tas Amandai noderēja, lai koncentrētos uz pamatskolas pabeigšanu. Konkurence bija liela, jo FLEX ik gadu no Latvijas izvēlas vien aptuveni 20 skolēnu. Klātienes intervijās Amanda izjautāta angļu valodā, tā jaunietei grūtības nesagādāja, jo bijis laiks, kad lielā lasītāja izvēlējās grāmatas tikai šajā svešvalodā. Intervētājus interesēja arī potenciālā apmaiņas skolēna raksturs un briedums.

“Rezultātus uzzināju aprīlī, pēc volejbola treniņa,” Amandas sacītajā aizvien dzirkstī toreizējā sajūsma. “Jaunumi pamatīgi izmainīja mājas dzīvi,” turpina mamma, “jo ģimenes ikdiena bija sakārtota, rēķinoties ar meitas mācībām Saldū, — es pilsētā sameklēju darbu, vēlāk tur jaunākā meita sāka apmeklēt bērnudārzu. Tētis strādā ārpus Latvijas, tāpēc vairs nevarēju rēķināties, ka Amanda mazajai aizies pakaļ, ja aizkavēšos darbā. Tomēr visgrūtāk bija pierast pie klusuma mājās, un mazā māsa visu lauku jautāja pēc Amandas. Viņas pārrašanās atkal izmainīja mūsu plānus — Amanda izlēmusi mācīties Ventspilī,” Ilma samierinās ar meitas nodomiem, jo tic, ka daudzsološu nejaušību dēļ ir vērts mainīt pat visstabilākos plānus.

Zaņa Amerikas viducī

Lai ierastos Amerikā, Amandai bija jāiesniedz kaudze dokumentu, ieskaitot apjomīgu medicīnisko izziņu. Vislielāko satraukumu ģimene izjuta zobārsta dēļ. Mamma atceras: “Meita maijā bija pie zobārsta, viņš secināja, ka zobi veseli. Rudenī savu zobārstniecību informējām, ka nepieciešama izziņa braukšanai uz Ameriku, bet ārste atteicās tādu parakstīt — nevarot galvot, ka zobi veseli... Ar citiem dakteriem aizķeršanos nebija.” Pagājušās vasaras izskaņā Amanda vesela un vakcinēta pret kovidu aizlidoja uz Amerikas vidieni — Velifolas mazpilsētu Kanzasas štatā.

“Mana viesģimene dzīvo laukos. Līdz tuvākajai pilsētai jābrauc pusstunda, pa ceļam uz autobusu pieturu ganās govis,” zaņeniece ātri ievēroja jaunās vides līdzību ar mājām. Ar viesģimeni latviete iepazinās jau Latvijā. Amerikāņu tētis te bija bijis pirms 10 gadiem — dienējis armijā un ar savu daļu remontējis bērnudārzu Daugavpilī. Amerikāņu māsa un brālis jau lieli, tāpēc pie vecākiem nedzīvo. “Ģimene bija ļoti jauka, un kā man pietrūkst visu trīs suņu! Viens man pieķērās tik ļoti, ka atvadoties nenāca samīļoties,” jauniete neslēpj ilgas pēc otras ģimenes.

Amandai bijusi arī viesmāsa — 11. klases skolniece Sofija no Brazīlijas, abas Velifolas vidusskolā bijušas vienīgās ārzemnieces. Amerikāņu pāris viņām atvēlēja visu mājas lejasstāvu, bez vajadzības tajā negāja un lūdza ievērot galvenos noteikumus — katram aiz sevis viss jāsavāc un reizi nedēļā kārtīgi jāiztīra atvēlētās telpas. Meiteņu stāvs bijis tik liels kā vidusmēra privātmāja Latvijā. “Amerikāņiem viss ir liels! Man veikalā bija grūti iepirkties, jo izvēle nežēlīgi liela, bet iepakojumi — milzīgi. Kuru gan ņemt, ja vajag nedaudz?” Amanda dalās ar sadzīvisku novērojumu.

Ilmai par meitu bijis mierīgs prāts, lai gan pastāvējusi valodas barjera un nav varējusi amerikāņiem sīki un smalki izprasīt par atvases iedzīvošanos. “Jau no pirmajām dienām redzēju, ka Amanda nonākusi gādīgās rokās. Viesģimenei pašai bija svarīgi apjautāties, vai jūtos droši, uzticot meitu svešiem cilvēkiem,” atceras Ilma.

Amanda pēkšņi iesaucas: “Aizmirsu mammai pateikt paldies no amerikāņiem — par to, ka esmu labi izaudzināta... Viņiem bijis patiess prieks mani uzņemt. Viesģimenei patika, ka iesaistījos mājas darbos. To nebija daudz, laika gaitā iegājās, ka līdz ceļam aizstūmu pilnu atkritumu konteineri, tukšu atstūmu atpakaļ. Citreiz no trauku mazgājamās mašīnas izņēmu tīros traukus un saliku pa vietām.”

Pati sastāda stundu sarakstu

Skolas gadu viņa atceras šādu: “Ierados nedēļu pirms mācību gada sākuma 20. augustā. Interesanti, ka tas var sākties atšķirīgā datumā pat vienā štatā. Mana skola izskatījās tieši tāda, kādu biju redzējusi filmās, — ar daudziem skolēnu skapīšiem. Direktors visu izrādīja, skolotāji palīdzēja izvēlēties mācību priekšmetus. Obligāti bija jāmācās angļu valoda un Amerikas vēsture, no izvēles priekšmetiem mācījos matemātiku, sportu, mājturību, fizikas un ķīmija apvienoto priekšmetu.

Amerikā skolēniem katru dienu ir viens un tas pats stundu saraksts, gadā apgūst astoņus vai deviņus priekšmetus, viens vai divi ir izvēles. Ar mācībām esmu apmierināta, taču matemātikā, fizikā un ķīmijā droši varēju izvēlēties sarežģītāku līmeni. Pārbaudes darbi bija tik viegli, ka man pietrūka izaicinājumu. Visvairāk bija jāpiepūlas vēstures stundās, šis skolotājs vienīgais zināja kaut ko par Latviju un pārējo Eiropu.”

Jaunā skola bija mazāka par Amandas iepriekšējo — Saldus vidusskolu. Labums — pulciņos nebija konkurences, tāpēc svešiniece pilnvērtīgi iekļāvās visos kolektīvos. “Latvijā neskaitījos sportiska, bet Amerikā pieteicos volejbola, basketbola un softbola jeb meiteņu beisbola treniņiem, tie bija katru dienu uzreiz pēc stundām. Sofija bija karsējmeitene, dziedāja, muzicēja, piedalījās literatūras sacensībās,” jauniete ieskicē pulciņu dažādību.

Visnotaļ laipnajā un pieklājīgajā amerikāņu kopienā Amanada vienu reizi tika šokēta, atgadījums saraudināja pat vietējos. Jauniete atceras: “Mācību gada pēdējā dienā ir tradīcija — vidusskolas absolventi izjoko skolotājus un pārējos skolēnus. Šoreiz viņi pārcentās — izmētāja grāmatas un lapas visās klasēs, kurām vien atrada atslēgas, pa visu skolu iztina tualetes papīra ruļļus, izjauca izlaidumam sakārtoto zāli un sakrāmēja krēslus milzīgā kaudzē... Mēs stundām kārtojām un tīrījām! Absolventi drīkstēja jokoties vēl vienu dienu, taču direktors pateica, lai pat nemēģina, citādi izsauks policiju. Skolotāji runāja, ka šī tradīcija laikam jāpārtrauc.”

Amanda nevairās Ameriku saukt par otrajām mājām, jo ar turienes ļaudīm izveidoja ciešu saikni. “Viesģimene piedāvā jebkurā laikā atgriezties studēt. Gribētos, bet pārāk sarežģīti. Latvijā studijas skaitās dārgas, ja par semestri jāsamaksā 1200 eiro, bet Amerikā vajag 10 000, pat 20 000 dolāru. Reti kura stipendija pilnībā nosedz studiju maksu. Mani sapņi mainās, tāpēc skatīšos, kurp ceļš aizvedīs. Var gadīsies arī iespēja studēt Amerikā,” teic optimiste.