Saldus Svētā Jāņa draudzei svētku atvasara

Saldus Svētā Jāņa draudze iepriekšējās nedēļas pavadījusi svinīgā noskaņojumā.

No draudzes priekšnieces Indras Vītolas uzzināju, ka 30. augustā saldenieku liturģiskais ansamblis Schola dziedāja jaunā arhibīskapa Rinalda Granta amatā ievešanas dievkalpojumā Rīgas Domā, 6. septembrī skaisti nosvinēta draudzes atjaunotās baznīcas 125. jubileja un pagājušās nedēļas nogalē sagaidīti Eiropas kultūras mantojuma dienu interesenti. 27. septembrī saldenieki uzņems zviedru draudzi no Līdingas — tās koris koncertēs kopā ar mūsu Schola.

Indras Vītolas vadītais ansamblis atsaucās aicinājumam pievienoties luterāņu kopkorim dziedāt arhibīskapa R. Granta pirmajā dievkalpojumā. Emocijas bijušas spēcīgas gan unikālā notikuma, gan kopkora grandiozā skanējuma dēļ. Saviļņojumu raisīja arī apziņa, ka ar Saldu saistīts gan iepriekšējais arhibīskaps Jānis Vanags, gan viņa darbu turpinātājs. “Jūtam, ka mums ir liela aizmugure,” smaidīja Indra Vītola. Schola Rīgas Domā uzstājās ne pirmo reizi — ansamblis Latvijas luterāņu galveno dievnamu pieskandināja arī jaunās Dziesmu grāmatas atvēršanas svētkos 2015. gadā.

Atgādina par Baznīcas jēgu

Ģimeniski mīļa un reizē izzinoša sanāca draudzes atjaunotās baznīcas 125. jubileja. Sapulcējās aptuveni 150 saldenieku un viņu draugi no Remtes, Gaiķu, Blīdenes un Cēsu luterāņu draudzes. Starp interesentiem atpazīti diezgan daudz saldenieku, kas draudzes dzīvē vairs nepiedalās, bet palikuši atmiņā ar darbiem Jāņa Vanaga kalpošanas gados. Ciemos atbrauca arī viņš un pēc tagadējā mācītāja Gunta Apriķa lūguma runāja par Baznīcas nozīmīgumu. “Baznīca nav interešu pulciņš. Mēs tajā esam, lai kļūtu par tiem, kam esam radīti,” sacīja Jānis Vanags.

Izteiktā un neizteiktā veidā cilvēku prātus bieži nodarbina jautājums kam man Baznīca?, tādēļ bijušais arhibīskaps savā lekcijā sniedza vairākas atbildes. Viņš teica: “Viens no populārākajiem argumentiem, kāpēc daudzi jauni cilvēki negrib piederēt ticībai un reliģijai, — tās esot pretrunā zinātnei. Esmu dabaszinātnes studējis un varu teikt, ka pretrunu nav, vien aplūko citas esamības sfēras. Piemērs — tējkannā vārās ūdens. Fizika izskaidro: tāpēc, ka tiek pievadīts siltums un molekulas kustās. Reliģija drīzāk atbildēs: vārās tāpēc, ka cilvēks vēlas iedzert tēju. Vai te kāda pretruna? Turklāt dabaszinātnes pēdējā laikā dod tik daudz norādījumu uz Radītāju, Saprātu, Nolūku, un to ir neiespējami ignorēt.

Baznīca esot bizness, tāpēc slikta. Uz to var raudzīties arī citādāk — bizness notur Latvijas ekonomiku, un, ja Baznīca spējusi radīt produktu, kas cilvēkiem vajadzīgs 2000 gadu, tā būtu uzslavējama. Tomēr Baznīca ir daudz vairāk par biznesu. Reiz jauniešiem jautāju, kas viņus visvairāk interesē. Uzreiz atsaucās jauna meitene: nauda. Atbildēju, ka viņai neticu, jo drīzāk interesē tas, ko par naudu varētu izdarīt. Nonācām pie atbildes, ka cilvēku visvairāk interesē viņš pats — mācīšanās, ceļošana un viss, kas attīsta personību.

Uzreiz seko nākamais jautājums — kas es esmu? Tam būtu jābūt visinteresantākajam jautājumam, ko cilvēks sev uzdod. Savu dziļāko identitāti atrodam, ielūkojoties attiecībās ar Dievu. Tās nosaka, kas esam patiesībā, nevis vārds, kuru iedeva vecāki, profesija, kuru ieguvām skolā, vai pilsēta, kurā dzīvojam. Ja reiz tās tik svarīgas, kādām tām jābūt? Tuvām. Atklātām. Gribētām. Apustulis Pāvils lieto drusku īpatnēju valodu: “Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas.””

Tuvojas 500. jubileja

Saldus lielākajai baznīcai un vietējiem luterāņiem ir sarežģīta vēsture, tāpēc vērtīga bija vēsturnieces un arhitektes Helēnas Dekantes lekcija. “Es jūs mudinu pārskatīt savas draudzes gadskaitļus, jo nākamgad jums skaļi būtu jāsvin 500 gadu luterismam Saldū, bet savam dievnamam — 300!” viešņa pārsteidza saldeniekus un atsaucās uz uzticamiem vēstures avotiem. “Cara laikā izdotajā pirmajā konversācijas vārdnīcā latviešu valodā ir brīnišķīgs teksts: “Miestā, liekas, jau agri ieviesta reformācija, jo jau 1526. gadā Piltenes bīskaps Hermans sūdzas, ka viņa pasaulīgās un garīgās tiesāšanas vara esot iznīcināta, jo Kuldīgai, Ventspilij un Saldum neesot nekādas karstākas vēlēšanās, kā iznīcināt katoļticību un ievest ķecerību.” No šī teksta jāsaprot, ka Saldus draudze reformāciju pieņēma 1526. gadā.”

Vēsturniece pievērsa uzmanību vēl vienam retāk izskanējušam faktam — Saldus draudzes trešais mācītājs Johans Vegmans Kurzemē pirmais pārtulkoja latviski evaņģēlijus un psalmus, viņa teksti nonāca arī līdz tālām kurzemnieku draudzēm. ”

Sargā kultūras mantojumu

Saldus centra baznīca slavena ar savu kultūrvēsturisko mantojumu. Lai to saglabātu nākamajām paaudzēm, draudze tērē savu īpašumu apsaimniekošanā iegūtus līdzekļus, palīdz arī māsu draudzes Mekenheimā Vācijā un Līdingā Zviedrijā.

1676. gadā darinātā kancele ir baznīcas interjera visvecākā daļa, taču Eiropas kultūras mantojuma dienas pagājušās nedēļas nogalē aicināja apskatīties simt gadu jaunāku mēbeli, baroka laikā darināto lasāmpulti. Tā ir 2007. gadā restaurēts reģionālas nozīmes kultūras piemineklis.

Atjaunojamo mēbeļu saraksta augšgalā ir kancele. Tai būtu jānoņem vairāki krāsu slāņi un jānokrāso zili sarkana, bet draudzei nav pārliecības, kā mēbeles oriģinālais izskats iekļausies pieklusinātajā interjerā.

“Vasarā nav dienas, kad neienāktu kāds tūrists. Ienāk arī dzimtu pētnieki. Kādu dienu satiku no Ukrainas atbraukušu vīrieti, kam vectēva saknes ir Zvārdē. Citu dienu senčus pie mums meklēja austrālieši, ” Indra Vītola priecājas, ka dievnams vajadzīgs ne tikai draudzes locekļiem.