Tagad esmu skolotājs

Skolotāju dienu gaidot, sameklēju četrus pedagogus, kam bija karjera citā jomā, bet nu māca jauno paaudzi. Mani interesē, ko no šādas maiņas paši ieguvuši un kādēļ viņi izglītības sistēmai ir vajadzīgi?

Būvuzņēmējs un politiķis

DIDZIS KONUŠEVSKIS Saldus tehnikumā māca būvniecības pamatus un audzina 2. kursu. Interesanta sakritība — viņam ierādīta tā pati telpa, kurā reiz būvniecības pamatus mācījās pie sava skolotāja Andra Puncuļa.

“Trešajā gadā esmu pieradis būt par skolotāju, profesiju mācos darot un jūtos aizvien pārliecinātāks,” smaida SIA Saldus būve vadītājs Didzis. “Lielākais pārbaudījums ir noturēt jauniešu uzmanību. Iet visādi, taču samierinos, ka kādam patiešām neinteresē, ko stāstu. Viņš, visticamāk, šo iestādi vai konkrēto programmu nepabeigs, tāpēc savu laiku lieki netērēju, cenšoties par visām varītēm. Man izskatās, ka katrā kursā aptuveni trešdaļa audzēkņu ir lietaskoki, tikpat ir tādu, par kuriem tikai laiks parādīs, kas no viņiem sanāks, pārējiem ir citas intereses.”

Didzis Konuševskis atklāj, ka darbs tehnikumā viņam palīdz tikt līdzi laikam ātrāk nekā paša uzņēmumā. Tur meistari strādāja ar iepazītiem materiāliem un pārbaudītām metodēm, tāpēc jauninājumus ieviesa ar novēlošanos. Ieguvums noteikti ir arī regulāra saskarsme ar jauniešiem, jo viņi “liek man justies jaunākam”.

Iesācējam lieti noder iepriekšējā profesionālā pieredze, lai gan dažos aspektos atšķirības ir krasas. “Savā uzņēmumā varu atļauties būt autoritatīvs vadītājs. Arī jauniešiem jādara viss, ko lieku, tomēr man jāpiedomā, ko un kā pasaku, lai viņus neaizskartu un iedvesmotu. Diplomātiskas sarunas apguvu, daudzus gadus esot aktīvs politikā,” novērtē bijušais pašvaldības vadītājs un ilggadējs domes deputāts.

Viņš par profesijas maiņu iedomājās 59 gadu vecumā — kad distancējās no politikas veidošanas un uzņēmumam pamainīja darbības profilu. “Sadarbība ar tehnikumu man jau bija — audzēkņiem ik gadu piedāvāju divas, trīs prakses vietas savā uzņēmumā. Piedāvājumu strādāt skolā vispirms noraidīju, bet, labi apdomājis, tomēr pieņēmu. Dalos ar zināšanām, kuras sakrāju vairāk nekā 20 gados, vadot savu būvfirmu.”

Mazā uzņēmēja

LĪGA RONE-CĀLĪTE Brocēnu vidusskolā iesākusi savu otro mācību gadu. Viņas karjera skolā iesākās sociālā pedagoga kabinetā, bet šogad tā turpinās iestādes vadības komandā — Līga ir direktores vietniece audzināšanas jomā, tāpēc atbild par visu iestādes sabiedrisko dzīvi, pašpārvaldi, vecāku padomi, mācību uzņēmumiem, audzina 8.a klasi.

Viņai ir bakalaura grāds tiesībzinātnēs un uzņēmējdarbībā. Pirms gadiem mācījusies arī pedagoģiju un vairāk nekā 10 gadu nostrādāja pieaugušo mācību centrā BUTS. Pirms Līga aizgāja uz skolu, viņa 15 gadus bija mazā uzņēmēja, kuras galvenā produkcija bija adījumi. Ienākumus guva arī no sava veikaliņa Saldus centrā. “Es bankrotēju un manā personīgajā dzīvē sākās skumjš periods,” Brocēnu vidusskolas direktores vietniece atceras, kāpēc viņas profesionālā dzīve apmeta kūleni. “Kad ar dzīves sitieniem tiku galā, mērķtiecīgi domāju, ko gribētu darīt turpmāk. Sapratu, ka vēlos strādāt ar tīņiem. Par skolu iedomājos, taču nebiju pārliecināta, ka mana izglītība atbilst prasībām. Ieraudzīju Brocēnu vidusskolas sludinājumu, ka meklē sociālo pedagogu, pieteikšanās termiņa pēdējā dienā nejauši iepazinos ar šīs skolas sekretāri, un izlēmu iesniegt dokumentus. Tiklīdz mani pieņēma darbā, tā iestājos RTU Liepāja studēt sociālā darba programmā,” atceras skolotāja.

Viņa teic, ka skolā atradusi lielu iespēju un negrasās to palaist vējā, turklāt darba apstākļi nav salīdzināmi ar mazā biznesa vadīšanu. Skolā viņa nav viena, bet gan atbalstošu un draudzīgu profesionāļu vidū, ienākumi — lielāki nekā jebkad, turklāt prognozējami. Pašai neticas, ka beidzot bauda atvaļinājumu, turklāt divus mēnešus pēc kārtas! Darba diena beidzot normāla — no rīta līdz vēlai pēcpusdienai nevis vakaram vai naktij. Viedierīce uzrāda zemu stresa līmeni — 40 % no 100 %.

Jautāta, ko izglītības sistēma iegūst no viņas, Līga Rone-Cālīte atbild nedomājot: “Skolēniem var noderēt mana pieredze. Ne no viena neslēpju, ka mans veikaliņš bankrotēja. Jauniešiem stāstu, ka viņi arī savā viszemākajā punktā var izlemt, ko iesākt, — tur palikt vai kapāties ārā. Piemēram, mani izvilka tas, ka mācījos visos kursos pēc kārtas.”

Valmieras teātra aktieris

KĀRLIS NEIMANIS otro gadu Druvas vidusskolas vidusskolēniem māca kultūras un mākslas kursu, Ventspils Mūzikas vidusskolā pasniedz publisko runu un vada divus amatierteātrus. “Skolotājs esmu kopš 2020. gada, un jūtos ļoti labi. Druvā teiktu, ka pat izcili un īstajā vietā, jo mans radošais potenciāls tiek respektēts un izmantots,” iesāk skolotājs. Indikators par viņa pedagoga dotumiem pirmo reizi iemirgojās 2011. gadā, kad, būdams Valmieras teātra aktieris, Kārlis piekrita vadīt jaunu amatierteātri Rencēnos.

Pārmaiņu vēji jauno profesionāli apstādināja Kuldīgā, kur vispirms iesaistījās interešu izglītībā, bet pēcāk kļuva par skolotāju vidusskolā. “Esmu pateicīgs, ka ļāvos dzīves plūsmai, jo tā mani aizvedusi līdz vislabākajiem darbiem. Esmu priecīgs strādāt skolā. Ja jaunieši nezina kaut ko pašsaprotamu, pieaugušajam ir divas izvēles, kā rīkoties. Kaunināt (tā audzināja mani, un nepavisam nebija labi) vai justies pagodinātam, ka pirmais sniedz pamata zināšanas. Es izvēlos otro variantu. Klasē sanāk visādi jaunieši, un viņiem saku: ja reiz laiku pavadām kopā, tad jāatrod veids, kā to izdarīt pēc iespējas lietderīgāk.”

Viņaprāt, skolotāja profesija nav viegla, jo sabiedrība pirmām kārtām skolas virzienā raida pārmetumus par katras paaudzes nezināšanām, nemākulību un neaudzinātību. No otras puses, emocionālais spiediens Kārlim nav svešs, jo ar atkailinātiem nerviem dzīvojis arī, būdams aktieris un režisors.

“Mana profesionālā pieredze mākslas vidē skolai noteikti ir bonuss, jo skolēniem no dzīves varu izskaidrot, kas ir mākslas kritika un recenzija. Uzskatu, ka skolā nemāca neko lieku, visas zināšanas ir noderīgas, bet bērniem un jauniešiem varbūt ne vienmēr paskaidro, kā tās pielietot. Piemēram, mācot par filozofiju, man jāpieskaras arī politikai. Jo plašāku radīšu skolēnu redzējumu, jo brīvāk viņi pratīs spriest,” uzskata Kārlis.

Gide un ceļojumu organizētāja

INTA ĶIKURE ir skolotāja pirmo gadu — Cieceres pamatskolā 4. — 6. klasei māca vēsturi un sociālās zinības. Pēc pirmā mēneša viņa atklāj: izglītības satura vadlīnijas ievēro, taču nebaidās ieviest savas korekcijas. Piemēram, neignorē zināšanu robus par laika mērvienībām. “Vēsture ir cieši saistīta ar izpratni par laiku, bet pietiekami daudziem bērniem tādas nav. Nav runa par notikumiem pirms simts gadiem, bet gadu un datumu, kad viņi piedzima. Bērni neprot pareizi datumu pierakstīt un nolasīt, viņi brīnās, ka pasaulē kādam šis nav 2025. gads, brīnās, kas bija Jēzus un kāpēc viņš izmantots laika skaitīšanā. Manuprāt, šiem sīkumiem ir vērts tērēt laiku, lai vēlāk viņi, piemēram, nenokavētu lidmašīnas reisu (vai zināt, cik daudz cilvēku nokavē tāpēc vien, ka neprot biļetē nolasīt izlidošanas laiku?),” stāsta 25 gadus tūrismā nostrādājusī speciāliste.

Viņai darbs klasē patīk, arī abi mācību priekšmeti, jo tajos var balstīties uz pašas pieredzi. Piemēram, savām acīm redzējusi Ēģiptes piramīdas un citas leģendāras būves. Inta arī prot saprotami un tēlaini pastāstīt par valsts iekārtu maiņu. (“Tie, kam tagad 50 un vairāk gadu, pieredzējuši unikālus procesus — padomju laikus, Atmodu, demokrātiskās Latvijas iesākumu... Tik daudz juku!”)

Skolotāja pirmajās dienās jutās apmulsusi, viņas pārliecību stiprināja pašas pieredze tūrismā, jo ceļotāju grupās kopīga valoda jāatrod ar dažādu raksturu cilvēkiem.

Reizēm piefiksē, ka noder arī 2003. gadā iegūtais diploms speciālajā pedagoģijā, tomēr profesionāli visnozīmīgāko atbalstu saņem no kolēģiem. “Viņi mani saprot un dzīvo līdzi,” priecājas jaunpienācēja.