Pirmie klienti kļuvuši par vecākiem

Bērnu mēbeļu ražošanas uzņēmumā SIA Hoppekids pagājušajā nedēļā nāca ciemiņi un svinēja svētkus  — uzņēmums atzīmēja 30 gadu jubileju.

Kokapstrādes ražotnei Novadnieku pagastā gan ir garāka vēsture — tur 1991. gadā nodibināja uzņēmumu Habulons, bet 1995. gadā par tā galveno īpašnieku kļuva dānis Renē Stenvangs un ievirzīja uzņēmumu nebūt ne vieglajā bērnu mēbeļu ražošanas nozarē. Habulonu pārdēvēja par Prospectors, bet, bērnu mēbelēm ar zīmolu Hoppekids kļūstot aizvien pazīstamākām, arī uzņēmums pieņēma tā nosaukumu. Tagad tie mazuļi, kas gulēja un spēlējās pirmajās uzņēmuma darinātajās mēbelēs, paši kļuvuši par vecākiem. Iespējams, ka Hoppekids ir novadā strādājošais vecākais ārzemju uzņēmums, kam 30 gados nav mainījies īpašnieks,— vai arī viens no vecākajiem noteikti.

Tādēļ jubilejas intervijā ar SIA Hoppekids īpašnieku RENĒ STENVANGU un uzņēmuma vadītāju LAURU OTTO vedināju uz atmiņām un pārdomām.

Renē, kā jūs nonācāt Saldū?

“Dānija bija viena no pirmajām valstīm, kas 1991. gadā atzina Baltijas valstu neatkarību un arī viena no pirmajām, kas vēlējās šeit dibināt biznesa sakarus un palīdzēt attīstīt ekonomiku. Biju starp biznesa konsultantiem, ko Dānija sūtīja uz Latviju izpētīt investīciju iespējas un meklēt sadarbības partnerus. Pirmoreiz Latvijā ierados 1994. gada decembrī — sarežģītā laikā, kad inflācija valstī pārsniedza 25 % un tikai nesen bija pārciests vēl straujāks inflācijas lēciens, Latvijai pārejot no rubļa uz nacionālo valūtu — latu. Tādā situācijā bijām optimisti, kas ticēja ekonomikas augšupejai.”

Kāpēc tieši Saldus? 90. gadu sākumā varēja viegli iekārtoties Rīgā vai vismaz pie kādas ostas…

“Lēmums saistīts ar toreizējo saldenieku Arturu Rozenfeldu — viņš interesējās par investoru savam uzņēmumam Habulons. Iepazinos ar šo kompāniju, man tā šķita atbalsta vērta. Vēlāk Arturs pievērsās citai jomai, es no viņa un citiem īpašniekiem atpirku daļas.”

Un kas jūs te tik ilgi noturējis?

“Nezinu! (smejas) Pastāvīga attīstība, pastāvīgas pārmaiņas, ko diktē gan konkrētais tirgus, gan ekonomiskās, sociālās un politiskās norises valstī, Eiropā. Vienmēr jāievieš kas jauns, un, kad tas izdarīts, izrādās, ka tas jau ir novecojis un atkal jāplāno pārmaiņas. Nav bijis laika garlaikoties.”

Ja būtu zinājis, kā jums šeit tos 30 gadus klāsies, vai tomēr būtu palicis?

“Nē! Biju jauns un naivs un katrreiz ticēju, ka priekšā esošs problēmu kalns ir pārvarams, nezinot, ka aiz tā būs nākamais… Ja būtu zinājis, mani pārņemtu bezcerība un pietrūktu drosmes. Bet es nekādā ziņā nenožēloju, ka esmu palicis un kopā ar Latviju izdzīvojis šīs sarežģītās desmitgades.”

Ko jums nācies ziedot, dzīvojot starp divām valstīm — Latviju un Dāniju?

“Nejūtos kaut ko upurējis. Man bija 22 gadi, kad aizbraucu uz Japānu un nostrādāju tur piecus gadus; pirms Latvijas gadu pavadīju Šveicē. Šķiet, ka tas man asinīs — būt ceļā, kustībā. Jā, pa šo laiku izauguši bērni, un es tolaik biju prom — tomēr es neko nemainītu savos lēmumos. Man nepieciešama noteikta veida nepiesaistība, rīcības brīvība, lai spētu būt radošs un uzņēmējdarbībā saglabātu spēju darīt citādi.

Tiesa, tagad uz Latviju atbraucu reti — ar pāris dienām mēnesī pietiek, jo zinu, ka te viss notiek arī bez manis.”

“Pandēmijas laikā Renē pie mums nebrauca vairāk nekā gadu,” papildina Laura Otto. “Ražošana ne tikai neapstājās, bet pat pieauga, jo cilvēki vairāk uzturējās mājās un gribēja tās labiekārtot, nomainīt mēbeles. Paši plānojām, kā apmierināt paaugstinātu pieprasījumu.”

Par pieprasījumu runājot — vai šajā ģeopolitiskajā situācijā bērnu mēbelēm saglabājas stabils tirgus?

R. Stenvangs: “Nē, tas ir sarucis gan tādēļ, ka mazāks patēriņš, gan arī demogrāfiskās situācijas dēļ — Dānijā, Vācijā dzimstība samazinājusies. Tas nozīmē, ka bērnu preču tirgū saasinājusies konkurence, sākot ar ražotājiem, beidzot ar veikaliem; daudzi uzņēmumi bankrotējuši vai pārprofilējušies. Šo pēdējo triju gadu laikā tikai nupat sāk šķist, ka mūsu uzņēmuma pozīcijas ir nostabilizējušās.”

Jā, pirms intervijas ielūkojos Lursoft datos — peļņa ir samazinājusies.

“Daudz investējam mārketingā, jo jāreaģē uz pirkšanas ieradumu maiņu. Agrāk 90 % produkcijas realizējām veikalos, bet pēdējos divos gados vairāk pievēršamies tiešajai pārdošanai caur internetveikalu. Piemēram, šodien kāds klients Milānā pasūta mūsu mēbeli, un rīt tā ir ceļā pie viņa (Saldū ir vēl vienkāršāk — varam piegādāt nākamajā dienā!). Šāda pieeja mūs izglābusi, tiešajā pārdošanā realizējam pusi produkcijas. Tas, protams, nav lēti — kompānijai Google vien maksājam ievērojamas summas ik mēnesi, lai mūsu piedāvājums būtu meklētāja augšgalā.”

Man ir vēl viens uzņēmums — 2016. gadā iegādājos tiešsaistes tirdzniecības uzņēmumu Mammashop, kurā tirgo plaša sortimenta preces zīdaiņiem un māmiņām. Iegūtā pieredze tajā man tagad ļauj veiksmīgi pārdot internetā arī mēbeles. Kas varēja iedomāties, ka gultu varēs sūtīt pa pastu! Tagad tas nav nekas neparasts: saņemam pasūtījumu, nokomplektējam ar izvēlētajām tekstīlijām un aksesuāriem un dodam kurjeram.”

Vai pa šiem gadiem būtiski mainījušās ražošanas tehnoloģijas?

L. Otto: “Ir, protams, arī jaunas iekārtas, taču visvairāk mainījusies darba organizācija — pilnveidojot ražošanas plūsmu, strādājot gudrāk, spējam ar mazāku darbinieku skaitu izdarīt vairāk nekā iepriekš, un, ja būtu vajadzība, pat varētu kāpināt ražošanas apjomu.

Vēl gribu uzsvērt, ka vienmēr paturam prātā: mūsu produkcijas lietotāji ir bērni, viņiem vajag drošas, veselībai nekaitīgas mēbeles. Jau kopš pirmajiem darbības gadiem uzņēmums par to rūpējies; ne velti mūsu ražojumiem ir tā sauktais Ziemeļu gulbja jeb Nordic Swan ekomarķējums, kas ir viens no stingrākajiem pasaulē un ietver visu ražošanas ciklu, sākot ar nenoplicinošā mežizstrādē iegūtu izejmateriālu, beidzot ar aksesuāru izvēli. Atbildīgi vecāki, it īpaši Skandināvijā, to augstu vērtē.”

Pastāstiet par cilvēkiem, kuri te strādā!

R. Stenvangs: “Viņi ir kritiski svarīgi, jo ir uzņēmuma vērtības radītāji. Iedomājieties — vienai gultai ir 20 komponentu; katru detaļu dažādos ražošanas posmos apstrādā desmit cilvēku. Tātad to gultu pārcilā 200 roku pāru, līdz tā gatava pārdošanai!

Būtiski, lai darbinieki būtu motivēti, ieinteresēti uzņēmuma rezultātos, gatavi pieņemt pārmaiņas un atbalstīt tās. To var panākt ar komunikāciju, izskaidrojot, kādēļ nepieciešams kārtējais jaunievedums. Šķiet, pie mums nav slikti strādāt, jo vairāki darbinieki te palikuši kopš pirmsākumiem.”

Ko vēl darāt, lai Hoppekids strādātu lojāls un ieinteresēts kolektīvs?

“Manuprāt, stabila darbavieta ir ļoti nozīmīga tik mainīgā un nemierīgā pasaulē. Ka cilvēki var uzticēties: darbs te būs rīt, pēc mēneša vai gada, un alga — katra mēneša noteiktā datumā. Šī paļāvība ļauj plānot arī pašiem savu dzīvi, ieguldījumus, tēriņus. Darbinieki apdrošināti pret nelaimes gadījumiem, ir arī veselības apdrošināšana.

Dzīve iet uz priekšu! Sākumā pie ražotnes stāvēja dažas automašīnas, tagad, redziet, stāvlaukums pilns.”

Laura Otto: “Vēl gribu piebilst, ka uzņēmums atbalsta darbinieku izaugsmi, ja viņi grib mācīties un pāriet no vienkāršiem darbiem uz sarežģītākiem, atbildīgākiem. Tādas iniciatīvas tiek uzņemtas ar prieku.”