Mājražotāju produkcija — tirdzniecības aparātos

Mājražotāju kooperatīvs Provinces produkti četros gados izaudzis līdz visu Latviju aptverošai strādīgu, radošu cilvēku kooperācijai, kurā gandrīz 200 ražotāju realizē vairāk nekā 3000 dažādu preču.

Jaunākais Provinces produktu dibinātāju AGNESES ARNES-ŠTENCELES un ANETAS RULLES veikums — Rīgā un Saldū uzstādīti ārtelpu tirdzniecības automāti Vending, kuros mājražotāju produkcija nopērkama augu diennakti. Tomēr Lauku atbalsta dienesta (LAD) administrēta Eiropas Savienības atbalsta programma, kas lielā mērā finansēja šo inovāciju, devusi ne tikai šīs divas iekārtas, bet arī papildinājusi un mainījusi kooperatīva darbības mērogus un būtībā pacēlusi to jaunā kvalitatīvā līmenī.

Iespēja uzrodas paguruma brīdī

“Būšu atklāta — šovasar ne reizi vien radās pārdomas par Provinces produktu nākotni. Darbojas internetveikals, tiešās tirdzniecības vieta pārcelta no saimniecības ēkas manā pagalmā uz Saldus tirgu… Bet vai gribu turpināt?” stāsta Agnese Arne-Štencele. “Ikdienā strādāju savā biznesā, bet kooperatīvs — drīzāk hobijs, aizraušanās, ko apmaksā mans pamatdarbs.

Šādas dilemmas priekšā būdama, pamanīju LAD izsludinātu jaunu atbalsta programmu Atbalsts piegāžu ķēžu veidošanai. Lasu un saprotu — tas domāts tieši mums! Pa nakti nevarēju gulēt, no rīta zvanu Anetai: jātiekas! Nolēmām kopā paēst pusdienas, bet, kad arī Aneta aptvēra, kas par lietu, ēšana vairs nebija prātā.

Tirdzniecības aparātus bijām redzējušas pieredzes braucienos pa Eiropu kopā ar mājražotājiem, un izrādījās, ka tos pārdod arī Latvijā. Līdz projekta iesniegšanas termiņam nebija daudz laika, tāpēc steigšus ar dīleriem sazinājāmies — lai sūta piedāvājumu. Atbalsta nosacījumos bija paredzēts, ka jāveido sadarbības grupa. Kooperatīvā esam 11 biedru, pārējie — sadarbības partneri, tāpēc tas bija izdarāms, lai gan līgumu sastādīšana un vienošanās slēgšana bija ilgs, nogurdinošs darbs.

Lauku atbalsta dienests bija ļoti atsaucīgs, konsultējāmies, cik vien bija nepieciešams, noturējām sapulces tiešsaistē, pat projekta apstiprināšanai nebija jābrauc uz Rīgu, tā notika zūmā. Pēc laika saņēmām labo ziņu, ka projekts apstiprināts.

Veicas tiem, kurus pazīst

Par lielu ieguvumu Agnese un Aneta vērtē iespēju ar Eiropas atbalstu algot mārketinga kompāniju jaunā pakalpojuma popularizēšanai.

“Zināms, ka biznesa idejas veiksmes noslēpums ir mārketings, bet mums nebija laika ar to nodarboties, daudz prasīja jaunuma ieviešana — vietas meklēšana, noformēšana, komunikāciju ierīkošana automāta darbībai un neskaitāmi citi jautājumi. Pat vietu pie Rīgas tirdzniecības centra Spice dabūjām ar mārketinga kompānijas starpniecību. Sekoja izteiksmīgi, profesionāli veidoti videostāsti, informatīvās aktivitātes ar tādu intensitāti, kādu pat iedomāties nevarējām.

Reklāmas speciālisti iedrošināja: ziņas par jaunumu, inovāciju vienmēr cilvēkus interesē. Tā arī bija — ieraksts par Saldus tirdzniecības automāta pirmo pircēju sasniedzis 108 tūkstošus feisbuka lietotāju — neiedomājami daudz, jo agrāk mūsu ierakstiem bija, augstākais, pārsimt skatījumu. Pēc konsultantu ieteikuma pie Spices rīkojām degustāciju, iepazīšanās pasākumu, un bija acīm redzams, kā aug gan iepirkšanos skaits automātā, gan internetveikalā. Ziņa par to, ka kooperatīvs investē, attīsta inovatīvus pakalpojumus vairo pircēju uzticēšanos, viņi redz, ka neesam viendienīši, bet atnākuši uz ilgu laiku,” stāsta Agnese.

Vending automāta piegādātāji esot brīdinājuši, ka pirmais pusgads paies testējot — ko pērk vairāk, ko mazāk, cik bieži būs jāpapildina vitrīnas. Tā arī notiek. Vending automāti ir gudri — preču uzskaite, pārdoto vienību sortiments un skaits, derīguma termiņi, temperatūras režīma statuss un citi dati glabājas mākonī, kooperatīva vadība datus pārskata katru dienu un reaģē, pamainot preču sortimentu un uzmanot, lai plaukti neizskatās tukši. Automāta uzraudzīšanu Rīgā ikdienā uzņēmusies Agneses māsa, Saldū — Agnese.

Saldenieku un rīdzinieku gaume atšķiras — vērtē Provinces produktu dibinātājas. Abu automātu TOP 1 prece ir lauku olas, bet citādi saldeniekus vairāk interesē produkti veselībai, piemēram, čagas uzlējums ar zemestauku sulu. Rīdzinieki to pērk pamazām, toties vairāk iegādājas liellopu gaļu. Atzinību ieguvuši zīmola Piena aitas produkti — siers, jogurts, airāns, to ražo Iluta Straģe no Bauskas novada — šķiet, vienīgā, kas slauc aitas un pārstrādā pienu. Mājražotāju gatavots siers vispār ir iecienīts, to pērkot pat naktī gan Saldū, gan Rīgā.

Prasību izmanto radoši

Pēc pārtikas un veterinārā dienesta nosacījumiem pie katra tirdzniecība automāta jābūt produkcijas noliktavai. Saldenieces telpas nomā Rīgā, Pētersalas ielā. “Prasība izrādījās ļoti vērtīga, jo mājražotājiem nav jāved produkcija uz Saldu — viņi nogādā Rīgā, un mēs vedam tālāk. Tā reāli darbojas piegāžu ķēde,” piebilst Agnese. “Tā mums palīdzēja grūtā brīdī — lauku olu piegādātāju vistas jau otro reizi nokodis sesks, un mums nebija, ar ko šo piegādātāju aizstāt, jo reti kuram ir nokārtota atļauja olu realizācijai. Kā par brīnumu mūs uzmeklēja vistu audzētājs no Vidzemes, viņš apņēmās olas vest uz Rīgu — tā Provinces produktu plauktos nonāca Pakalnu olas.”

Noliktavas telpas plānots izmantot vēl vienam jaunam pakalpojumam rīdziniekiem — iepirkšanās ar pašpiegādi. Tas nozīmē, ka Pētersalas ielā ierīkos ar kodu atslēgām aprīkotus skapīšus tiem internetveikala pircējiem, kuri gribēs paši braukt pēc iepirkumiem.

Vairāk nekā veikals

Pirms četriem gadiem Agnese un Aneta dibināja kooperatīvu, domājot arī par savas produkcijas realizāciju — pirmie produkti bija liellopu gaļa un tās izstrādājumi no Agneses ģimenes uzņēmuma Brūzilu liellops, bet Anetas saimniecības ganāmpulks vēl tikai auga. Tagad situācija mainījusies. Kopš jūlija Brūzilu svaigā produkcija vairs nav nopērkama, jo izdevīgāk pārdot dzīvus gaļas liellopus eksportam nekā pašiem pārstrādāt, fasēt, tirgot… Galaprodukts iznākot pārāk dārgs. Vietējo tirgu vēl varot atļauties audzētāji, kam savas kautuves, pāris saimniecību piegādā gaļu arī Provinces produktiem.

Tad kādēļ šis lielais darbs? “Tāpēc, ka esam ideālistes un uzskatām, ka jādara labu arī citiem,” Aneta atbildot smejas, taču vārdos skan nopietnība. “No vienas puses, mājražotāju kooperatīvs (tādi Latvijā ir tikai divi — Kuldīgas labumi un Provinces produkti) ir iespēja ražot un realizēt produkciju tiem mazajiem uzņēmējiem, kas nevar nodrošināt lielus apjomus. Vieniem tā dod laiku attīstīties, citiem — gūt papildu ienākumus, bet vēl citiem šī ir ja ne vienīgā, tad galvenā produkcijas noieta vieta un veids, kā sevi uzturēt. Kooperatīvam pēc būtības ir sociāla loma.

No otras — mēs vienkopus piedāvājam ne tikai mājās ražotus, bet nereti arī unikālus produktus, ko citur nevar nopirkt, un gan saglabājam Latvijas tradicionālās receptes un produkciju, gan dodam iespēju izpētīt, vai inovatīvi izstrādājumi iegūs savu vietu tirgū. Ir pat produkti, ko ražo speciāli Provinces produktiem, piemēram Ingverīns, to gatavo bijušais brocenieks Jānis Smelters, jo tuvojas Ziemassvētki, un mums to vajag.”

Atgriežoties pie kooperatīva sociālās funkcijas, Aneta atzīst — viņai patīk būt lobistei, vērsties iestādēs, sākot ar ministrijām, beidzot ar pašvaldību, un pārliecināt, ka ir tālredzīgi atbalstīt mājražotājus. Piemēram, samazinot viņu produkcijai PVN vai vispār atbrīvojot no tās, nodrošināt cilvēkiem iespēju laukos izdzīvot, saglabāt viensētas un lauku vidi. “To naudu viņi samaksās citos nodokļos vai vismaz nebūs spiesti lūgt pabalstus,” viņa pārliecināta.

“Pašlaik Provinces produkti var atļauties divas algotas darbinieces — pārdevēju un sagādnieci,” piebilst Agnese. “Man, valdes loceklei, arī pienākas alga, bet tā ir simboliska. Būtu nepieciešams atbalsts izpilddirektora algai, lai kooperatīvam būtu speciālists, kas uzņem jaunus biedrus, strādā ar jauniem produktiem, organizē mārketinga aktivitātes, plāno attīstību — to, ko tagad daru es.”

“Esmu vērsusies arī novada pašvaldībā un stāstījusi, ko kooperatīvs nozīmē Saldus mazajiem ražotājiem,” Aneta turpina. “Varbūt kādreiz mūs sapratīs un uzklausīs, jo mēs ne tikai tirgojamies, bet arī popularizējam Saldu, pie mums nāk tūristi un grib zināt, uz kādām saimniecībām viņi varētu aizbraukt. Šis būtu pamats labai sadarbībai un atbalstam. Bet realitātē mēs tāpat kā citi Saldus tirgus mazie uzņēmēji par telpas kvadrātmetra īri maksājam vairāk nekā Rīgā.”