Blēži makšķerē maksājumu karšu datus

Šonedēļ starp daudziem ziņojumiem telefonā uzreiz ievēroju darījumu bankā, kas vēstīja: kāds uzņēmums no mana konta pieprasījis 200 dolāru.

Ziņojums šķita aizdomīgs, jo tobrīd neko internetā nepirku un ikmēneša abonēto lietotņu maksājums jau noticis. Atvēru internetbanku, tur izlasīju, ka naudu pieprasa uzņēmums, kura nosaukums līdzīgs īstai amerikāņu firmai. Rezervētā summa — tieši tāda pati, kā gada abonementa maksa šajā vietnē. Uzreiz sazinājos ar savu banku. Drošības nolūkos maksājumu karti anulēja, bet man ieteica jaunajai kartei atslēgt pirkumus internetā un to aktivizēt tikai, kad kaut ko pērk. Atsaucīgā darbiniece ieteica naudu turēt kontā, kuram nav piesaistīta norēķinu karte, piemēram, krājkontā. Banka iesniedza maksājuma atsaukumu un nākamajā dienā naudu, ko krāpnieki gribēja piesavināties, atguvu.

Karšu krāpniecība

Sazinājos ar AS Swedbank mediju attiecību vadītāju Jāni Kropu, lai uzzinātu, cik izplatīti šādi gadījumi un kā sevi pasargāt. Viņš mierina: “No konta numura uzzināšanas krāpniekiem liela labuma nav, taču var izmantot karti, kas piesaistīta kontam. Šādi gadījumi rodas, ja iepērkas internetā ar karti un maksājuma veikšanai ievada kartes numuru. Uzņēmumiem šie dati jātur drošībā, taču gadās, ka tie noplūst. Latvijā tā parasti nenotiek, jo mums ir augsti digitālās drošības standarti, bet nezinām, cik uzticami ir veikali, piemēram, Honkongā, Austrālijā vai citur.

Citreiz brīnāmies, kur krāpnieki varēja iegūt mūsu personas datus. Taču informācijas visapkārt ir tik daudz — nemaz nebrīnos, ka svešinieks zina manu telefona numuru un personas kodu. Tas, ka kāds ir labi par mani informēts, nenorāda, ka varu viņam uzticēties.”

Ja internetā iepērkas reti vai to nedara vispār, nav vajadzības kartei aktivizēt iespēju norēķināties par pirkumiem internetā. Tad nevar pieprasīt nekādus maksājumus no kartes, kā tas bija manā gadījumā. Dažkārt pamana, ka kāds komersants mēģinājis atvilkt eiro. Kādēļ tieši tik? Tāpēc, ka blēži pārbauda, kuras kartes pieejamas. Ja lejuplādēta mobilā lietotne, tad telefonā nāk paziņojumi par katru ienākošo un izejošo darījumu. Tiklīdz redzam kaut ko aizdomīgu, jāsazinās ar banku.

“Iekrājumus izdevīgi turēt krājkontā. Pirmkārt, par to banka samaksā nelielus procentus. Otrkārt, līdzekļi stāv kontā, kam nav piesaisīta maksājumu karte, tātad ir drošākā vietā. Nereti bijuši gadījumi, kad klienti, kuri aizbraukuši uz ārzemēm, paliek bez maksājumu kartes, jo tā apdraudēta, tātad — jābloķē. Lai Āfrikā vai citās tālās zemēs nebūtu jāpaliek bez naudas, iesakām noformēt otru karti. Vienalga — debetkarti, kredītkarti savā bankā vai pie cita pakalpojuma sniedzēja.

Labā ziņa tā, ka naudu, kas pazaudēta karšu krāpšanās ceļā, salīdzinoši bieži var atgūt. Kolēģiem ir laba sadarbība ar MasterCard un citiem karšu izdevējiem, uzrakstot reklamāciju, nauda atgūstama. Taču ir nianse. Dažkārt šādiem darījumiem prasa, lai kartes īpašnieks apstiprina darījumu. Ja tas ir izdarīts, tad gan palīdzēt grūtāk. Šādu rīcību varētu salīdzināt ar sveša cilvēka sagatavota līguma parakstīšanu bez lasīšanas. Līdzko darījums ar SmartID apstiprināts, tas uzskatāms par notikušu,” atgādina J. Krops.

Regula cilvēku labā

Dažkārt cilvēki kļūdās, piemēram, noformējot pārskaitījumu, uzraksta vienu nepareizu ciparu un naudu aizskaita uz aplamu kontu. No šādām situācijām palīdz izvairīties Eiropas Savienības regula, kas bankām liek salīdzināt maksājuma saņēmēja nosaukumu ar konta numuru un ziņo par neprecizitātēm. Tā labi saprast, vai kāds negodprātīgos nolūkos neizmanto citu nosaukumu. Apstiprinot jebkuru darbību ar SmartID, parādās paziņojums, kam domāts apstiprinājums — maksājumam, PIN koda apstiprināšanai vai kam citam. Kad blēži nonākuši kontā un grib, lai apstiprināt naudas pārskaitījumu kādam svešiniekam, apstiprinājums jānoraida.

J. Krops gan norāda, ka bijuši pretēji gadījumi — cilvēks cenšas apkrāpt veikalu, un apgalvo bankai, ka nav tajā iepircies un grib atgūt naudu. Šādas krāpšanas ātri atmasko.

Līderi — investīciju krāpnieki

“Karšu krāpšana bankā nav izplatītākā. Lielākais vairums ir telefonkrāpniecība, kura efektīva emocionālā fona dēļ — zvanītājs biedē, steidzina. Vēl populāra ir investīciju krāpšana. Tur apgrozās lielākas summas, tātad ir milzīgi zaudējumi. Zvanītājs piedāvā ieguldīt naudu, pēc tam informē, ka ieguldījumiem labi rezultāti, tādēļ vajadzētu iegultīt vēl. Cilvēks notic, pavelkas, ir pat gatavs aizņemties no draugiem, noformēt ātros kredītus, ieķīlāt dzīvokli vai pārdot mantas, lai labumu vairotu. Viens brokeris ar upuri var regulāri sazvanīties trīs līdz sešus mēnešus. Sola mega peļņu — tādus ieguvumus, kas nav reāli.

Tipiska krāpnieku piebilde: “Jūs tikai nestāstiet savai bankai, viņiem skauž, ka mēs zinām labākos finanšu tirgus!” Ja tas būtu īsts, mēs taču to būtu izmantojuši. Iemesls, kādēļ bankas tajos neiegulda — tās nav īstas.

Klasiskā senioru apkrāpšanas shēmā liek viņam izņemt iekrājumus it kā remontam. Bankas darbinieki ir trenēti pamanīt aizdomīgus darījumus un prasa papildu jautājumus, piemēram, ko plānots remontēt. Sirmgalvji apjūk un atzīstas, kādēļ nauda vajadzīga. Tā krāpniekus atstāj tukšā, bet cilvēki nepazaudē naudu. Tagad gan blēži sagatavojot remonta tāmes, lai pieprasījums šķistu patiesāks,” norāda J. Krops.. Viņš piebilst: katrs klients, protams, ar savu naudu var darīt, ko grib, taču bankas darbinieki nevēlas, lai cilvēkus apkrāpj.

Datu melnais tirgus

Finanšu nozares asociācijas mājaslapas dati rāda, ka pērn pēdējā ceturksnī no četru lielāko Latvijas banku klientiem, pašiem apstiprinot maksājumu, izkrāpti 10 953 745 eiro, bet novērsta 12 748 907 eiro izkrāpšana. Ik gadu no privātpersonām un uzņēmējiem izkrāpj milzu summas, tādēļ šis krāpnieku biznesa veids ir kārdinošs.

Elīna Šakirova AS Citadele banka korporatīvās komunikācijas vadītāja informē, ka kibernoziedzības melnajā tirgū personīgajai informācijai ir cena, un Latvijas iedzīvotāju maksājumu karšu cena melnajā tirgū sasniedzot 16,99 ASV dolāru. Starptautiskās kiberdrošības uzņēmuma NordVPN analīzes dati liecina, ka melnajā tirgū tirgoto maksājumu karšu informācijas vidējā cena bieži vien nesasniedz pat 10 ASV dolāru, un vispieprasītākie ir Visa, Mastercard un American Express debetkaršu dati. Latvija uzņēmuma izveidotajā risku klasifikatorā norādīta kā vidēja riska valsts ar riska indeksu 0,5. Līdzīga situācija ir arī citās Baltijas valstīs — Lietuvā maksājuma karšu dati maksā ap 16,82 ASV dolāriem, savukārt Igaunijā indekss ir zemāks — 0,4, bet cena 15,59 ASV dolāri. Melnais tirgus darbojas kā sava veida biznesa ekosistēma — ar naudas atmaksas garantijām un klientu apkalpošanu.

Saskaņā ar ASV kiberdrošības uzņēmuma DeepStrike 2025. gada augusta pētījumu melnajā tirgū vispieprasītākā informācija bija banku pieslēgumu dati, kuru cena svārstās no dažiem simtiem līdz vairāk nekā tūkstotim dolāru. Nozagto kredītkaršu dati melnajā tirgū maksā līdz 50 ASV dolāriem, bet kriptovalūtu konti — vairāk nekā tūkstoti.