Siltuma ražotājiem nemierīgs laiks

“Aukstums neietekmē siltuma patēriņu tik būtiski, lai maksa par apkuri celtos katastrofāli,” pārliecināts siltuma ražošanas uzņēmuma Saldū un Brocēnos SIA SK Enerģija valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Reisons.

“Brocēnos, kur siltuma ražošana ir tehnoloģiski vienkārša, janvārī patēriņš audzis par 13 % salīdzinājumā ar pagājušā gada ievērojami siltāko janvāri,” viņš skaidro. “Turklāt pilsētās mājas ir labi uzturētas, daudzas arī siltinātas; cilvēkiem, kuri tajās dzīvo, apkures rēķiniem nevajadzētu būt šokējošiem.”

Jāpārdod lētāk

Vai siltuma ražotāji izjūt atbildību, kas uz viņiem gulstas bargā ziemā? “Noteikti! Lai gan vasarā esam kārtīgi gatavojušies apkures sezonai, tomēr katru rītu ir neliels stress — vai naktī viss darbojies, kā nākas,” atbild M. Reisons.

Uz jautājumu par Latvijā daudzviet vērojamo kurināmā deficītu uzņēmējs skaidro: no vienas puses, SK Enerģija pirms apkures sezonas ir noslēgusi līgumu par šķeldas piegādi tās apsaimniekotām katlu mājām par noteiktu cenu, kas iekļauta tarifā. No formālā viedokļa šī uzņēmuma ražotā siltuma patērētājiem būtu jājūtas drošībā. No otras — paaugstināts pieprasījums pēc kurināmā un aukstuma radīti kavēkļi šķeldas ražotājiem darbu apgrūtina.

“Šķeldas ražotājiem grūti strādāt šajā salā, jo niķojas iekārtas; viņi piegādā sasalušu šķeldu, kas savukārt sarežģī siltuma ražotāju darbu, ne vienmēr izdodas nodrošināt pietiekami augstu temperatūru, — viss ir saistīts,” M. Reisons saka. “Turklāt tirgū kurināmā cena ir ievērojami cēlusies, ražotājiem dilemma: veikt piegādes par līgumos noteiktām, tobrīd adekvātām cenām vai vest mantu uz Rīgu vai Lietuvu, kur to burtiski izraus no rokām par augstāku samaksu.”

Nepaļaujas tikai uz piegādēm

Noraizējies par aukstuma radītiem izaicinājumiem arī SIA SALDUS KOMUNĀLSERVISS valdes priekšsēdētājs Kristaps Grīniņš. Ezeres un Pampāļu ciemu katlu mājas kurina ar kokskaidu granulām, bet tās ir deficīts. Piegādes līgumi diemžēl negarantē, ka tās fiziski būs pieejamas, jo granulu rūpnīcās tāpat ir problēmas ar izejmateriālu pieejamību un to kvalitāti — daudzviet skaidas ir slapjas, tāpēc ražošana ir gan energoietilpīgāka, gan mazāk jaudīga. “Sekojam līdzi, kā ar granulu sagādi veicas piegādātājam, bet vienlaikus meklējam arī paši un līdztekus meklējam citus risinājumus,” saka K. Grīniņš.

Ezeres un Pampāļu ciema katlu mājās saglabājušies gāzes katli; tie varētu būt alternatīva, ja granulas vairs nebūs iespējams iegādāties. “Nezinām, vai par lēmumu īslaicīgi pāriet uz gāzes apkuri netiksim sodīti, jo granulu katlus uzstādījām ar publisko līdzfinansējumu ar mērķi pāriet uz atjaunīgajiem energoresursiem siltuma ražošanā. Tomēr esam jau pasūtījuši gāzes piegādi, ja būs kritiska vajadzība,” skaidro SALDUS KOMUNĀLSERVISA vadītājs. Vēl grūtāk prognozēt nākotni autonomajās ar granulām kurināmajās katlu mājās, kas piegādā siltumu dažādām pašvaldības iestādēm vairākos pagastos. Šī kurināmā patēriņš audzis būtiski — parasti vidēji sešus mēnešus ilgā apkures sezonā uzņēmums kopā iztērē 1700 tonnu kokskaidu granulu, bet šī gada janvārī vien nācies izkurināt 400 tonnu.

Rok sasalušu zemi

Cita komunālās saimniecības liela problēma ir ūdensvadu plīsumi. “Es neteiktu, ka vainīga iepriekšējo gadu neizdarība vai netālredzība, — sals tiešām ir liels un netipiski ilgi, tas turas kopš pagājušā gada beigām, turklāt palaikam pūš spēcīgs vējš, kas dziļi sasaldē grunti,” skaidro K. Grīniņš.

“Patlaban jāremontē maģistrālais ūdensvads Saldū, Rīgas ielā, daļēji bez ūdens palicis bērnudārzs Pasaciņa, vēl neesam atraduši, kurā vietā bojāts ūdensvads Druvā… Sūdzības par ūdens piegādes traucējumiem saņemam ik pa laikam, un pieļauju, ka šoziem daudzi izjūt lielākas vai mazākas neērtības komunālo pakalpojumu dēļ.”

Žēl pārdot lētāk

Situāciju šķeldas tirgū vērtē SIA Sveaskog Baltfor pārstāvis Āris Vectīrelis: “Šķeldas ražotāji piedzīvojuši arī grūtākus laikus nekā barga ziema. No vienas puses — jā, aukstumā mēdz niķoties tehnika. No otras — zeme sasalusi un var tikt klāt cirsmām, kas citos laikapstākļos ir nesasniedzamas. Atliek tikai strādāt!

Ar tirgu ir tā: vietējā tirgū cena nav diez cik laba, eksportam — labāka, bet Lietuvā, kur patlaban šķeldas ļoti trūkst, — pavisam laba. Tāpēc tie ražotāji, kas rudenī bija noslēguši piegādes līgumus, ir neapmierināti. Taču šādu situāciju paredzēt nevarēja, siltā ziemā viņi, iespējams, būtu ieguvēji.

Mēs šķeldu ražojam pārsvarā eksportam, bet vietējā tirgū piegādājam Rīgas siltumam, kas kurināmo pērk tā sauktajā spotā, cenu nosakot no nedēļas uz nedēļu.”