“Ne jau mistiska Brisele ko tādu izdomājusi.”

Apciemojot Kurzemes pašvaldības, Saldu apmeklēja Valsts kontrolieris Edgars Korčagins un Valsts kontroles padomes loceklis Oskars Erdmanis.

“Tiekamies ar pašvaldībām, pārrunājam, cik noderīgi tām bijuši revīzijās rastie secinājumi,” par vizītes mērķiem stāstīja E. Korčagins. “Savukārt mēs uzzinām, par kurām jomām būtu jāveic revīzijas — piemēram, budžetu veidošana, teritorijas plānošana vai kas cits. Šāda domu apmaiņa mums ļoti palīdz, plānojot nākamās revīzijas.”

Nereti, lasot pašvaldībās notikušu revīziju ziņojumus, atklājas valsts politikas dīvainības, kas pašvaldības nostāda grēkāža lomā. Piemēram, nesenais ziņojums par elektroautobusu iegādi, tajā arī Saldus tika pie diviem autobusiem.

E. Korčagins: “Revīzijā analizējām, kā Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) plānoja elektroautobusu iegādi, kā tas tika īstenots pašvaldībās un kāds rezultāts, — faktiski visos posmos kaut kas aizgājis greizi. Sākot jau ar to, ka šiem autobusiem ieplānota ļoti šaura izmantošana — no mājām uz skolu un atpakaļ, bet ir ierobežojumi attiecībā uz nometnēm, pulciņiem, sacensībām, Dziesmu svētkiem… Mums tas šķiet nepareizi, un nav jau tā, ka mistiska Brisele kaut ko tādu būtu izdomājusi. Veicot šo revīziju un gatavojot ziņojumu, centāmies panākt, lai nākamajos iepirkumos — un tie būs — procedūra būtu sakārtota, ar ievērojami mazāk birokrātijas un vērsta uz iegādātās mantas pilnvērtīgu izmantošanu.”

Elektroautobusu iegādes mērķis droši vien bija arī klimatneitralitātes sasniegšana. Vai pareizs iespaids, ka valstij pašai nav skaidrs, kā līdz tai tikt, tāpēc rodas šādas izkropļotas iniciatīvas?

E. Korčagins: “Mēs parēķinājām — attiecībā uz klimata mērķiem šī konkrētā elektroautobusu iegāde bijusi absolūti neefektīva. Autobusi ir ļoti dārgi; ja tos izmantos tik maz, cik paredzēts, tie nedos CO2 ietaupījumu. Ja mēs virzīsimies ar tādiem tempiem, mums nekad naudas nepietiks.

Drīzumā publicēsim plašāku ziņojumu par klimata mērķu sasniegšanu transporta jomā, jo šī nozare ir starp tām, kas ražo visvairāk siltumnīcefekta gāzu. Vērtēsim klimatneitralitātes politiku — kādiem pasākumiem mēs Latvijā investējam un vai tādā veidā mums ir cerības tās mērķus sasniegt līdz 2030. gadam.”

Revīzijā par ēku siltināšanu jūs secināt, ka iedzīvotāji neatpelnīs to naudu, kas ieguldīta renovācijās. Vai tur vēl iespējams ko labot?

E. Korčagins: “Par šo revīziju ir divējādas izjūtas. Kad pirms pāris gadiem apkopojām tās datus, redzējām, ka, pirmkārt, nosiltināta ļoti maza to māju daļa, uz kurām šis pasākums attiecas, — aptuveni 4 %, tagad varbūt nedaudz vairāk. Otrkārt, ievērojām, ka ļoti strauji augušas ēku renovācijas un siltināšanas izmaksas, daudz straujāk nekā pašas būvniecības izmaksas. Tam var būt dažādi iemesli, bet rezultāts ir tāds, ka ietaupījums, ko iedzīvotāji gūst no samazinātiem siltuma rēķiniem, neatsver maksājumus par siltināšanas projekta īstenošanu. Kamēr siltuma cenas ir tādas kā patlaban, māju renovācija daudziem cilvēkiem nav finansiāli izdevīga.”

Bail par to rakstīt, jo māju, kurā dzīvoju, patlaban renovē…

“Tāpēc ir stāsta otra puse — izmaksas rīt noteikti būs dārgākas nekā šodien, un daudzdzīvokļu mājas nekļūst jaunākas. Tāpēc labs darbs, kas izdarīts, pat ja tas īstermiņā neatmaksājas. Ilgtermiņā iedzīvotāji noteikti būs ieguvēji.

Kad sākām revīziju, bija problēma iedzīvotājus pārliecināt renovēt mājas. Tagad gribētāju ir ļoti daudz, bet naudas trūkst. Pēdējā pieteikšanās reizē visa nauda tika norezervēta īsā laikā, un nevar zināt, vai nākotnē būs pieejams tik daudz publisku līdzekļu māju siltināšanai.

Vēl salīdzinājām, ka kredīta procentu likme, ko Altum piedāvā renovācijas projektiem, ir augstāka nekā kaimiņu valstīs. Tāpēc aicinājām Ekonomikas ministriju un Altum domāt, kā dabūt lētāku finansējumu. Pat ja runa ir par procentu desmitdaļām, tās sakrājas lielās summās un rada papildu slogu iedzīvotājiem.”

Kāda ir atgriezeniskā saite pēc revīzijām? Vai beidzas ar to, ka pašvaldības iesniedz atskaites par ieteikumu ieviešanu?

E. Korčagins: “Atskaites saņemam, bet uz vārdu neticam — prasām pierādījumus vai meklējam tos paši un pārliecināmies, vai tiešām lietas izmainījušās pēc būtības, un tikai tad atzīstam ieteikumus par ieviestiem vai arī neieviestiem, ar pārceltiem termiņiem vai citādi.”

O. Erdmanis: “Jāsaprot, ka audits lielā mērā domāts vadītājiem viņu darba uzlabošanai. Pēdējā laikā tā arī ir — Valsts kontroles ieteikumus revidējamās vienības uztver kā labi domātus padomus, tad arī ieviešana veicas labāk, jēgpilnāk. Par revīzijām pašvaldībās var teikt, ka ieguvēja ir gan pašvaldība, kas iegūst pārliecību par to, ko dara pareizi un citkārt arī par to, kā būtu jādara pareizi, savukārt iedzīvotāji ir drošāki par to, ka pašvaldība zina, ko dara, un kopējos līdzekļus izmanto saprātīgi.

Ieteikumu ieviešanas rādītāji ir labi; ja kaut kur nesokas, iesaistām Saeimas Publisko izdevumu revīzijas komisiju.”

Trakākais, ko ziņojumos esmu lasījusi par Saldus novadu, bija revīzijā Pašvaldību rīcība ar meža resursiem. Bijāt pat vērsušies Valsts policijā par kādu dīvainu darījumu, taču Saldus Zeme nesaņēma no ekonomisko noziegumu izmeklētājiem informāciju par lietas tālāko virzību.

O. Erdmanis: “Meži ir viens no Latvijas lielākajiem resursiem, tajā skaitā arī pašvaldību — pie normāla apsaimniekošanas cikla tie dotu miljonos eiro mērāmus ienākumus. Ja nemaldos, tad piecām revidētajām pašvaldībām ienākums no mežiem kopā būtu 23 miljoni eiro.

Konstatējām, ka nereti meža īpašumi — cirsmas vai zeme ar augošu mežu — pirms atsavināšanas netiek apsekoti un uzskaitīta koksnes krāja. Daudzām pašvaldībām nav savu mežu apsaimniekošanas speciālistu, savukārt ārpakalpojuma sniedzēju dati mēdz nesakrist ar ikgadējās inventarizācijas datiem, un galu galā tikai cirsmas izstrādātājs zina, cik koksnes viņš izved.

Par kādu Saldus pašvaldības meža īpašumu konstatējām, ka sertificēts pašvaldības speciālists inventarizācijā bija norādījis gandrīz divreiz lielāku koksnes daudzumu nekā saskaņā ar dokumentiem no tās izveda, — iedomājieties, ka starpība bija aptuveni 150 automašīnu kravu! Cirsma bija izstrādāta pusotru vai divus gadus pirms revīzijas, bet mūsu eksperts bija pārliecināts, ka tik liela nesakritība nav izskaidrojama ar pārrakstīšanās kļūdu. Attiecīgais mežs bija augstas kvalitātes, to apliecināja arī cirsmai līdzās esošie nogabali.

Bet, tā kā cirsma jau bija izvesta, uzarta un tās vietā iestādīts jauns mežs, tiesībsargājošās iestādes acīmredzot uzskatīja par neiespējamu savākt pierādījumus un izbeidza kriminālprocesu.”

E. Korčagins: “Pēc revīzijas rīkojām seminārus sadarbībā ar Latvijas Pašvaldību savienību un, šķiet, pašvaldību vadītāji apzinājās, ka mežaudzes ir liela vērtība un pret tām jāizturas nopietni — arī atjaunojot kvalitatīvu mežu, nevis bērzu un priežu vietā audzējot apses un baltalkšņus. Saldus bija starp tām pašvaldībām, kas stāda egles, tātad atjauno vērtīgus mežus.”

Kā vispār Saldus izskatās revīzijās, ko esat veikuši?

E. Korčagins: “Kopumā labi. Arī pašvaldības mežu revīzijā Saldu pieminējām kā labu piemēru, jo atšķirībā no daudzām citām pašvaldībām tai bija mežu apsaimniekošanas plāns. Citreiz esam ieteikuši pašvaldībām konsultēties ar Saldu par transporta uzskaiti, jo ir ērta moderna sistēma, kurā viegli orientēties.”

Nesen satraukumu sabiedrībā radīja Valsts kontroles atklājumi pamatskolās. Vai secinājāt, ka skolu saglabāšana ne vienmēr ir skolēnu interesēs?

E. Korčagins: “Ļoti pārsteidza lielās atšķirības pamatizglītībā. No vienas puses — tā ir obligāta, ar vienotu standartu, bet dīvaini, ka to sasniedz ar pilnīgi dažādu stundu skaitu. Standarts pieļauj līdz 25 % atkāpi, bet revīzijā konstatējām, ka reāli notiek pat par 40% stundu mazāk, nekā paredzēts konkrēta priekšmeta apguvei.”

Vai tā notiek mazajās skolās?

“Pat valsts ģimnāzijās! Satraucoši, ka devītklasnieki pamatizglītības eksāmenus kārto, ļoti atšķirīgi sagatavoti, un arī viņu starta pozīcijas tālākai izglītībai ir atšķirīgas.”