Reidā kontrolē braukšanas ātrumu

Braucu līdzi Valsts policijas ekipāžai Eiropas ceļu policijas tīkla ROADPOL akcijā 24 stundu ātruma kontroles maratons. Maršrutā no Saldus līdz Kuldīgai un atpakaļ mazliet vairāk nekā divās stundās apturēja piecus šoferus, kuri ievērojami pārsniedza atļauto braukšanas ātrumu, kā arī pārbaudīja alkohola klātbūtni divu traktoristu izelpā.

Pa ceļam uz Saldu, lai dienesta automobilī uzņemtu mani, majors Leonīds Tarabans, Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja Resursu un krīzes vadības nodaļas vecākais inspektors, jau bija apturējis trīs šoferus, kuri spēkratu vadīja ātrāk par 130 km/h. Policijas automobilis aprīkots ar ierīci, kas mēra pretim braucoša transporta līdzekļa ātrumu tālā distancē. Kad tikai ieraudzīja spēkrata gaismas, vecākais inspektors jau zināja, cik ātri tas brauc. L. Tarabans uzskata, ka dienesta transporta līdzeklim jāatrodas kustībā, lai pēc iespējas vairāk cilvēku to pamanītu. Beigušies laiki, kad policisti ātruma pārkāpējus ķēra slepus — paslēpušies aiz kāda objekta.

Pirmais automobilis, ko reidā apturēja, bija kuldīdznieces vadīts BMW 730. Viņa netālu no Druvas ciema brauca ar 117 km/h ātrumu. Pēc tam, kad vecākais inspektors ar sevi iepazīstināja, paskaidroja, kāpēc spēkrats apturēts, un īsi izskaidroja, kādas ir autovadītājas tiesības, viņa vainu uzreiz atzina. Sieviete paskaidroja, ka aizrunājusies ar blakussēdētāju un nepamanīja, ka sasniegts tāds ātrums. Par šādu pārkāpumu šoferei piemērojams naudas sods — astoņas naudas vienības (40 eiro). Maksājuma paziņojumu kopā ar soda protokolu un attēlu ar fiksēto braukšanas ātrumu pārkāpēja saņems elektroniski.

Volkswagen Crafter vadītājs rīdzinieks darba darīšanās caur Saldus novadu steidzās ar ātrumu 116 km/h. Viņš uzreiz atzinās, ka saprata, ar kādu ātrumu brauc un vainu nenoliedza. Šī šoferim neesot pirmā reize, kad apturēts par šādu pārkāpumu.

Nākamo apturēja Ilmāra Pelča vadītu traktoru. Vecākais inspektors paskaidroja, ka traktoristu apturēšanas mērķis ir noskaidrot, vai šoferi pie stūres sēdušies skaidrā. I. Pelcis pastāstīja, ka ir šoferis kopš 1966. gada — visu mūžu braucis apzinīgi, un nekad nekādu pārkāpumu nav bijis. Arī šajā reizē — viss bija kārtībā, tāpēc, novēlot laimīgu ceļu, turpinājām reidu. Kuldīgas novadā apturēts traktorists komentārus laikrakstam sniegt nevēlējās, taču arī viņa izelpā alkohola nebija.

Pirms Kuldīgas saldeniece ar Hundai X35 pie zobārsta steidzās ar 130 km/h. Kad L. Tarabans informēja par fiksēto braukšanas ātrumu, vadītāja bija pārsteigta par nosaukto ciparu. Viņa pastāstīja, ka autovadītāja apliecība ir desmit gadu, taču šis ir pirmais sods par ātruma pārsniegšanu. “Dzīve steidzīga, taču acīm redzot — jāpiebremzē!” secina novadniece.

Kuldīgas novada Rumbas pagasta teritorijā apturēja kāda lietuvieša vadītu Land Rover, jo transporta līdzeklis pārvietojās ar 115 km/h lielu ātrumu. Šoferis brīnījās par to, ka viņa pieredzējušais spēkrats ripojis tik ātri, taču vainu nenoliedza. Pirms pakalna bija apdzinis smago kravas automašīnu un vēl nebija paspējis samazināt ātrumu Taujāts, uz kurieni viesis dodas, viņš atbildēja: uz vimbu makšķerēšanas sacensībām Kuldīgā. Izrādās, ka tieši tāds pats ātruma pārsniegšanas iemesls bija arī otram apturētam lietuvietim pie Namiķiem. Viņš Toyota Corolla vadīja ar 115 km/h, lai gan zināja, konkrētajā posmā atļautais maksimālais braukšanas ātrums ir 90 km/h.

L. Tarabans stāsta, ka Lietuvā jau sen vairs nav ceļu policijas, arī patruļmašīnās nav radaru. Ātrumu kontrolē tikai dažas ekipāžas pie lielākajām pilsētām, valsts teritorijā ir arī distances fotoradaru tīkls. “Nevarētu teikt, ka Lietuvā uz ceļiem valda anarhija, taču pa kādam šumaheram gan trāpās — braukt ar 120 km/h viņiem ir ierasti. Latvijā kaimiņvalsts iedzīvotāji ātrumu pārkāpj bieži,” novērojis vecākais inspektors.

Interesants viņam šķiet paņēmiens, kā cīnās ar neliela ātruma pārkāpējiem Igaunijā. Ja policija aptur šoferi, kas atļauto braukšanas ātrumu pārsniedzis līdz 20 km/h, nesoda, taču stundu liek stāvēt ceļmalā. “Ja policija patrulējot pamanīs, ka šoferis tomēr aizbraucis, piemēros sodu. Nezinu, vai mūsu autovadītāji būtu pietiekami pacietīgi, lai šāda preventīva metode būtu efektīva,” spriež policists.

Distances radari viņaprāt labāki par stacionārajiem, jo šoferi ilgstoši spiesti ievērot ātrumu. Nereti gar stacionārajiem radariem nobrauc prātīgi, taču pēc tam turpina lidot. Vai vajadzētu sodīt jau no pirmā kilometra? L. Tarabans uzskata, ka dzīvā satiksmē braukt precīzi ar 90 km/h ne vienmēr iespējams, tādēļ cilvēks, kas šādu ierosinājumu izteicis, pats, visticamāk, pie stūres nav sēdējis.

Ceļu satiksmē bez citiem pārkāpumiem, kas novērš uzmanību uz ceļa, bīstamāki šķiet tie, kuros vecāki sev klēpī pie stūres nosēdina bērnus un ļaut pastūrēt, nereti pat trīsgadniekam. Šī ir ļoti riskanta rīcība, jo apdraud gan braucējus automašīnā, gan pārējos satiksmes dalībniekus. Nav aizliegts atļaut bērnam pastūrēt stāvēšanai droši novietotu, noslāpētu automašīnu sētā.

L. Tarabanam ir 39 gadu darba pieredze policijā. Viņš neizmantoja iespēju ātrāk pensionēties, taču šis ir pēdējais gads, kad drīkst ieņemt šo amatu. Kas darbā sagādājis gandarījumu? Viņš apdomājas un atbild — apziņa, ka rada labāku un drošāku dzīvi sabiedrībai. “Man patīk mans darbs, taču saviem bērniem to gan nenovēlētu,” atzīst policists.