Novērtē Saldū ieliktos basketbola pamatus

Saldeniece DŽENIFERA RIEKSTA divas sezonas aizvadījusi ASV, mācoties un spēlējot basketbolu Nacionālās Junioru studentu sporta asociācijas 1. divīzijas komandās Williston State College (Ziemeļdakotā) un Vincennes University (Indianā).

Rudenī viņa pārstāvēs Nacionālās Studentu sporta asociācijas 1. divīzijas komandu Northern Kentucky un spēlēs Horizon līgā.

Ar Dženiferu tikāmies Saldū, pēc basketbola sezonas noslēguma viņa bija atbraukusi mājās. Sarunu sākām par to, kā meitene kļuva par basketbolisti. “Sāku spēlēt basketbolu sešu gadu vecumā tāpēc, ka vecāki lika. Gan mamma, gan tētis skolā spēlējuši basketbolu. Es gribēju iet mākslas skolā. Biju gara auguma, vecāki teica, ka jāspēlē basketbols. Pirmais treneris sporta skolā divus gadus bija Jānis Armanovičs, pēc viņa — Līva Štamere un Pēteris Višņēvics. No četrpadsmit gadu vecuma mani sāka aicināt uz Latvijas jaunatnes izlasēm. Saldū manī ielika ļoti labus basketbola pamatus. Atceros vasaras, kad divas reizes dienā bija treniņi, vēl papildus nometnes. Pēteris Višņēvics man iemācīja darba ētiku, ka jāiegulda smags darbs, lai būtu rezultāti.

Pēc 9. klases beigšanas treneris Aigars Nerips aicināja uz tagadējo Rīga Centrs komandu, trenējos pie Čukstes. Pirmais gads Rīgā man bija ļoti labs, Latvijas Jaunatnes basketbola līgā dabūjām divas pirmās vietas U-17 un U-19 grupā. Sezonas beigās pārrāvu ceļa krusteniskās saites, nācās gadu izsēdēt, bija rehabilitācija. Mācoties 12. klasē, ieguvām trešo vietu.

Gribēju dzīvē kaut ko mainīt, bet nevēlējos braukt uz Ameriku, jo nepatika amerikāņu basketbols. Tad saņēmu vēstuli no zviedru aģenta, kas pats bija spēlējis Amerikā, ar jautājumu, vai es gribētu spēlēt ASV. Aizsūtīju savus video, man sāka rakstīt daži treneri, un aizbraucu uz Dakotu, kas atrodas pie Kanādas robežas. Tur bija briesmīgi auksti, aukstāks nekā Latvijā. Mācījos biznesa administrāciju un spēlēju basketbolu. Pirmā pieredze bija labāka, nekā gaidīju. Komanda forša, cilvēki pretimnākoši, bet treneris lielāku akcentu lika uz uzbrūkošajām spēlētājām. Es esmu garā spēlētāja, un tādas komandā bijām piecas, tāpēc katrai mazāks spēles laiks. Sapratu, ja gribu attīstīties, jāmeklē citas iespējas.

Ar mani sazinājās Aija Veiksāne no aģentūras Spānijā (viņa arī ir saldeniece), kas palīdz basketbolistiem. Aija man palīdzēja nokļūt Vinsenas universitātē Indianā, kur šogad mācījos biznesu un spēlēju. Absolvēju koledžu, man bija izlaidums. Interesanti, ka šajā skolā pirms manis mācījušās divas saldenieces. Cik pasaule maza! Man tur ļoti patika — neliela skola un pilsēta, labs gads pie treneres Nailas Džonsones.

Šoruden ceļošu uz Kentuki štatu, kur pie robežas ar Ohaio ir pilsēta Sinsinati. Mācīšos dubultā bakalaura programmā biznesu un biznesa menedžmentu. Uz skolu jau biju aizbraukusi, visu apskatīju, sapazinos ar meiteni no Zviedrijas. Basketbola komandā būs spēlētājas no Serbijas, Itālijas — internacionāls sastāvs.”

Sākotnējā nepatika pret amerikāņu basketbolu Dženiferai zudusi: “Iepriekš domāju, ka amerikāņi spēlē pārāk individuāli. Tas tomēr ir mīts, jo treneri grib, lai visi spēlēji iesaistās uzbrukumā, lai bumba iziet caur vairāku cilvēku rokām. Mums bija diezgan intensīvi individuālie treniņi, kas attīstīja katras basketbolistes prasmes.”

Dženiferai patīk arī vecāku attieksme, viņi dod meitai izvēles brīvību. “Vecāki ļauj lēmumus pieņemt man. Saka: pati mācīsies, pati arī izlem. Tā arī ir, ka vēlāk pašai ar visu būs jāsadzīvo. Jūlijā man būs divdesmit viens gads. Pie patstāvības sāku pierast jau Rīgā, kad mācījos Āgenskalna Valsts gimnāzijā un dzīvoju kopmītnēs. Vecāki aprada, ka neesmu mājās, tāpēc aizbraukšana uz ASV viņiem nebija liela pārmaiņa. Treneris Pēteris Višņēvics daudzreiz teica, ka ar basketbola palīdzību var iemācīties dzīvot. Viņam ir taisnība.

Latviešus satieku arī Amerikā, pagājušajā gadā skolā mācījās viens vieglatlēts, pirms tam bija basketboliste no Rīgas.”

Dženifera ASV piedzīvojusi Ziemassvētkus +27 grādos, noskatījusies NBA basketbola spēli. “Šogad ar komandas biedreni kā tūrises aizbraucām uz Čikāgu. Man tur ļoti patika, labprāt vēlreiz aizbrauktu,” stāsta sportiste. “Amerikā var izdzīvot, arī atrast normālu ēdienu. Man skolā ir viss apmaksāts, ēdnīcā varu ēst trīs reizes dienā. Nav tikai burgeri un picas, arī salāti un gaļa, bet Latvijas ēdiena man pietrūkst. Ļoti kārojas rupjmaize.

Ikdienā uzturos universitātes teritorijā, tur divu minūšu gājienā ir skola, kopmītnes un treniņu iespējas. Pati varu izveidot savu lekciju grafiku, jebkurā laikā izmantot treniņu zāli. ASV ir ļoti viegli apvienot mācības ar sportu. Treniņi gan mēdz sākties agri — gada sākumā bija 5.30 no rīta. Pirms mācībām, kas sākās pulksten 8, bija jāskrien kross. Amerikā treniņi ir no rīta vai pēcpusdienā, Latvijā — vairumā vakaros. Man patīk turienes kārtība, jo vakaros var mācīties. Kopmītnēs man ir sava istaba. Jauki. Patīk vide, kur viss grozās ap sportu.

Kas vēl pietrūkst? Latvijā visur var aiziet ar kājām, Amerikā, ja nav draugu ar mašīnu, nekur netiksi. Attālumi ir milzīgi. Ar mašīnu 5 minūtes, ar kājām — 30. Ja grib staigāt, maz iespēju, jābrauc uz parku.

Brīžiem sailgojos pēc Latvijas, ģimenes un draugiem, bet man arī Amerikā patīk. Pēc diviem gadiem varbūt atgriezīšos mājās, bet varbūt — nē, jo tagad tuvi draugi ir arī ASV. Ar amerikāņiem viegli sapazīties, viņi paši nāk runāties. Amerikāņi maz ceļo (galvenokārt pa ASV štatiem, Kanādu un Meksiku), tāpēc interesējas, no kurienes students atbraucis, kā tur dzīvo cilvēki. Mani vienmēr pārsteidz, ja kāds zina Latviju. Lielākā daļa nezina. Skaidroju, ka blakus Lietuvai un Igaunijai, netālu no Zviedrijas, pie Baltijas jūras. Nu, ja — pie Krievijas. Redzēt un iepazīt pasauli ir ļoti vērtīgi. Ja ir iespēja, iesaku to izmantot.”

Biju pārsteigta, ka Dženifera atrod laiku arī darbam. “Pirmajā gadā strādāju universitātes administrācijā, kur kārto dokumentus jaunajiem studentiem,” pieredzē dalās saldeniece. “ Otrajā gadā man bija divi darbi — filmēju basketbola un volejbola spēles, kuras rādīja jūtubē un arī hallē; hallē pie uzņemšanas galda sagaidīju apmeklētājus. Man patīk visu laiku būt aizņemtai. Var apvienot mācības, darbu un sportu.”

Dženifera Latvijā bija divas nedēļas, tad aizbrauca pie draudzenes uz Spāniju un atpakaļ uz Ameriku. Saldū viņa atkal būs no jūlija beigām līdz augusta vidum.

Saldus novada sporta skolas trenere LĪVA ŠTAMERE atceras: “Jau bērnībā Dženifera bija gara auguma, cītīgi trenējās, izturēja slodzi. Malacīte! Turpinājumā viņu trenēja Pēteris Višņēvics, viņa spēlēja kopā ar vecākām meitenēm. Tālāk ceļš veda uz Rīgu un ASV. Novēlu Dženiferai turpināt izaugsmi!”