Adīkli iemaina pret balli

Kursīšniece INTA PLĀCE rokdarbu vietā izvēlas apmeklēt senioru draudzības vakarus, un vīrs Jānis sievu atbalsta — brauc līdzi.

Kolhozā Inta bija lopkopības brigadiere, bet kad saimniecības laiki beidzās, pārkvalificējās un 17 gadu strādāja Kursīšu bērnudārzā par auklīti. Darba gaitas beidza 70 gados — pirms nepilniem diviem gadiem. Viņa saprot cilvēkus, kuri, aiziedami pensijā, nezina, ko iesākt ar brīvo laiku. Inta atzīst, ka arī viņai sākumā bija grūti, taču ātri pielāgojās un saprata — jākustas. Uz senioru sarīkojumiem viņa brauca arī iepriekš, taču pensionēšanās pavēra iespēju nelaist garām arī tās sanākšanas, kuras organizē darba dienās.

Kursīšnieces virtuvē pie sienas pakarināts pārskatāms kalendārs, kurā ieraksta visus pasākumus un notikumus, lai kaut ko neaizmirstu un atcerētos aizbraukt visur, kur uzaicināti. Inta stāsta, ka tas pierakstīts pilns. Mūsu sarunas vakarā bija paredzēts braukt uz koncertu Vadakstē, nedēļas nogalē — balle Sabilē. Kursīšu senioriem ir apmēram 32 draugu kolektīvi, pie kuriem braukt ciemos, taču šis loks nemitīgi paplašinās. “No Kursīšu senioru klubiņa esam apmēram desmit cilvēku, kuri regulāri brauc uz sadraudzības vakariem. Ejam arī cits pie cita uz jubilejām vai atrodam vēl kādu iemeslu ciemoties. Piemēram, cūku pupu laikā visus aicināju pie sevis, kāds taisīja bada pankūku pēcpusdienu,” stāsta seniore.

Ja kāda sestdiena brīva, pietrūkst ierastās kņadas un aizņemtības, sāk kaut kas sāpēt. Šogad kursīšnieki bijuši uz 24 ballēm, šomēnes gaidāmas vēl trīs. Līdz gada beigām sanāks vismaz 30.

Katrā sarīkojumā fotografējas un attēlus liek albumā. Vēlāk var kavēties atmiņās un aplūkot, kurš uz kuru pasākumu toreiz aizbraucis un kā kurš gadu laikā mainījies. “Draugu kolektīvus divreiz gadā uzņemam arī Kursīšos. Labāk, ja ir skaists laiks un var būt ārā. Esam daudz, Kursīšu kultūras nama zālē visiem ir par šauru. Ja pasākumu plānojam iekšā, varam uzņemt tikai ap 110 cilvēku, bet brauktu vairāk,” zina kursīšniece.

Spilgtā atmiņā palikuši vasaras sākumā rīkotie Saldus novada senioru sporta svētki. “Pirms tiem pie mums mājā sabrauca kursīšnieki, kuri gatavojās tajos piedalīties. Zinājām, ka būs jādejo lambada, tādēļ no plastmasas maisiņiem uztaisījām svārkus, arī vīriem. Visi startējām vienādos kreklos ar Kursīšu nosaukumu. Ja kaut kur braucam, nopietni apdomājam, kā panākt vienotu izskatu. Esam jautra kompānija, cits citu atbalstām un tādēļ kopā ir tik labi.

Man negribas sēdēt mājās, vēlos satikties un kustēties. Ir mājas darbi, kas jāapdara, bet to paspēju arī, ejot darbā. Nav jau tā, ka tiekamies tikai uz dancošanu, sanākam arī uz spēļu vakariem. Tā ceļojam cits pie cita!

Cilvēki šeit ļoti iesēdušies mājās un nemaz tā negrib iziet. To labi var redzēt, kad klubā organizē pasākumus. Cik tad ir vietējo? Maz! Vairāk sabrauc no citurienes,” novērojusi Inta.

Seniori atsaucīgi, ja pagasta pasākumos nepieciešama viņu palīdzība. Ilzīte Griķe un Mārtiņš Lagzdons pretimnākoši, ja palīdzība vajadzīga senioriem. “Piemēram, oktobra sākumā trešo gadu būs tirdziņš, tur palīdzēsim. Pērn izvārījām sešu spaiņu ietilpības katlu ar zupu, un vienalga tās pietrūka. Pagājušajā gadā bija soļanka, pirms tam — frikadeļu sakņu zupa. Darbs uz priekšu iet ātrāk, ja zupas gatavošanā piedalās arī vīri. Piemēram, ātrāk izdevās savelt frikadeles,” atceras Inta.

Grib redzēt vairāk

Ja braucam pie kāda senioru kolektīva citā novadā, parasti ieplānojam arī kādu ekskursiju. Atgriežoties no Dundagas, piemēram, apskatījām Valpenes piramīdu — pieminekli, kas veltīts Krišjānim Baronam. Citreiz braucam tikai ekskursijās. Mūsu ir tik daudz, lai pietiktu ar divām automašīnām. Vasarā apskatījām Babilonas dārzu Lietuvā un arī dažādus objektus tepat Latvijā. Pērn bijām divu dienu ekskursijā Vidzemē, šoruden gribētu uz Latgali. Zinām, ka kaut kur Vidzemē ir vēl vieni Kursīši. Turp brauksim nākamgad.

Uzskatu, ka ir jākustas, kamēr var. Kad cilvēks aizņemts, nav laika meklēt kaites un pie tām piedomāt. Jo, ja grib, kaut ko vienmēr var atrast,” pārliecināta seniore.

Lai cik aktīva būtu sabiedriskā dzīve, apčubināts arī piemājas sakņu dārzs, siltumnīca, sieviete nemitīgi izmēģina jaunas receptes. Pēdējos divus gadus viņai neparasta aizraušanās — salvešu kolekcionēšana. Šobrīd kolekcijā ir ap četriem simtiem. Tagad veikalos esot grūti paiet garām plauktiem, kuros tās izliktas. Tie, kuri zina viņas aizraušanos, uzdāvina vai atved suvenīru. Piemēram, mazdēls no Spānijas atvedis ļoti skaistas salvetes zaķa formā.

Jautāta par mazdārziņu, Inta atbild, ka lielākā daļa ražas savākta — norakti kartupeļi, kas auguši tīri labi. Atlicis šķūnī sakrāmēt malku. Ābolu šogad nebūšot daudz — tie sīki un kraupaini. Ik pārdienas jālasa rudens avenes, tās gan labi ražo.

Siltumnīcā izauguši skaisti tomāti. Sēklas Inta noņem pati un audzē stādus. Pavasarī izmēģināja jaunu šķirni no Mārupes sēklām. Viņa nosaukumus neievēro, bet audzē dažādus, lai krāsaināk. Uz lauka vēl palikuši kāposti, tos skābēs. Audzē arī ķirbjus un kabačus, bet par tiem labāk patīk patisoni. Tos novāc mazus un marinē kopā ar gurķiem.

Ģimenes kodols

Intai un Jānim Plāčiem ir kupla ģimene — četras meitas un dēls. Lāsma dzīvo Rīgā, Inese Jelgavā, Inga un Oskars Saldū, Ilze — gandrīz kaimiņos Kursīšu pagastā. Dzimtas koks kupls — bagātiem vecvecākiem ir 13 mazbērnu un mazmazdēliņš. Vecākā mazmeita jau trīsdesmitgadniece, dzīvo vistālāk — Dunalkā. Mazākajiem mazbērniem astoņi gadi, bet mazmazdēliņam drīz būs gadiņš.

Kuplā ģimene kopā sanāk lielos svētkos, piemēram, vīra Jāņa 75 gadu jubilejā. Ballei noīrēja Kursīšu klubu un tur visai saimei — radiem un draugiem — pietika vietas. Pirms diviem gadiem svinēja arī 50. kāzu jubileju. “Domāju, ka ir jārīko šādi lieli pasākumi, kur sabrauc visa ģimene. Citādi ikdienas skrējienā citam ar citu nesanāk laika satikties un aprunāties,” uzskata kursīšniece.