Optimistam vieglāk dzīvot

Brocenieku ANDRI PREISU satiekam pie kultūras centra, kur viņš smaidīgs pa centrālo ielu veikli pieripo savā riteņkrēslā.

Andrim ir septiņdesmit septiņi gadi, darba stāžs četrdesmit septiņi, profesija — elektriķis. Darbīgs cilvēks — daudzus gadus spēlēja teātri, vadīja dažādus pasākumus, bija aktīvs zemessargs. Tagad aktivitāšu ir mazāk, jo sāp kājas, tāpēc ārā pārvietojas riteņkrēslā, istabā ar spieķi. Bet nedomājiet — viņa sabiedriskums un optimisms nekur nav zudis!

“Spēlējot teātri, pamanīju, ka nevaru uzkāpt uz skatuves. Sākumā bija grūti iestāstīt režisorei Inesei Legzdiņai, ka vairs nespēju pakustēties,” viņš atceras. “Nekur nevarēju aiziet, paliku iesprostots četrās sienās, izsviests no dzīves. Biju Zemessardzes veterāns, tāpēc griezos pie brigādes komandiera pulkveža Andra Rieksta, vai man varētu piešķirt riteņkrēslu, jo citādi to bija sarežģīti dabūt. Viņš teica jā, pavaicāja, kāds būtu piemērotāks un kad gribu saņemt. Jo ātrāk, jo labāk, tad varēšu tikt ārā. Ģenerālis Raimonds Graube un pulkvedis Andris Rieksts man to atveda, iesēdināja un teica, lai braucu.

Sešus gadus jau braucu, pa šo laiku viens motors ir nokauts, vasarā nomainīju akumulatorus. Riteņkrēsla ātrums ir desmit kilometru stundā, nav problēmu — četrdesmit minūtēs esmu Saldū. Tagad ir veloceliņš, bet nebija grūti braukt arī pa šoseju. Piedodiet, bembisti, jūs negriežat ceļu, piebraucat līdz ar, bet fūres piebremzē, pabrauc nostāk, lai vējš mani nepavelk līdzi, ļoti zolīdi šoferi. Nekad neviens nav centies traumēt.

Šovasar aizbraucu uz Saldus novada svētkiem un vairs netiku mājās, jo izbeidzās akumulatori. Zinu, ka ir valdības rīkojums, ka sabiedriskajam transportam jābūt aprīkotam ar lafetēm, lai invalīdi varētu pārvietoties. Rīkojums ir, lafetes ir, bet Saldū tikai vienam autobusam tās darbojas. Labi, ka dispečeri un šoferi bija saprotoši, samainīja reisus, lai tieku uz Brocēniem.

Cik dzīve atļauj, jūtos ar to apmierināts. Esmu optimists. Brocēnos varu iebraukt kultūras centrā, ledus hallē, sporta namā, veikalā. No kultūras centra gan grūti tikt ārā, jo ļoti augsts slieksnis, ar maziem ritenīšiem nevar uzbraukt. Dēls uztaisīja dēli, kuru atvedu uz kultūras centru, meitenes noliek un tieku ārā. Dzīvoju pirmajā stāvā, bet arī tur ir kāpnes un durvis. Draugs Gunārs Vectīrelis uztaisīja nobrauktuvi no verandas, samainīja durvis un tagad tieku laukā jebkurā laikā. Jūtos neatkarīgāks. Svētkus neviens klāt nenes — jātiek uz pasākumiem, sporta sacensībām. Gribētos vairāk informācijas par hokeja spēlēm (par tām nav izliktas afišas), novada pasākumu programma arī nav pilnīga, piemēram, tikšanās ar Māru Zālīti Brocēnos tajā nebija minēta. Problemātiski iekļūt Brocēnu vidusskolā, tāpēc netiku uz absolventu salidojumu — visur kāpnes, bet uzbrauktuves nav.“

Vaicāju, kā rit Andra dienas. “Man ir četrkājainais draugs televizors, mums mājās ir gudrs, prātīgs un mīļš kaķis, lasu grāmatas un risinu krustvārdu mīklas. Kopā ar zemessargiem piedalos dažādos piemiņas pasākumos, viņi mani neaizmirst, piebrauc klāt — brauksim! Zemessardze ir ļoti laba organizācija, regulāri satiekos ar veterāniem, kas dzīvo Brocēnos, Smelteru Juri un Daini Kravinski. Man garlaicīgi nav. Regulāri izbraucu pa pilsētu, bet, ja draņķīgs laiks vai interesanta grāmata, tad palieku mājās. Bērni izauguši, mazbērni aug. Dzīvo tik uz priekšu! Jābūt reālistam, lai nebūtu garš laiks, jāpiemērojas un jāmeklē citas nodarbes. Ja kultūras centrā ir kāds pasākums, tad eju. Trakums ar biļetēm, tās var nopirkt tikai Biļešu paradīzē. Gribētu nopirkt kasē un izvēlēties konkrētu vietu, kur sēdēt. Protams, cenšamies pirkt laikus. Uz pasākumiem ejam ar sievu, par divām izrādēm jāsamaksā simt eiro. Tā tas maksā un neko nevar darīt.

Brocēnu kultūras centrs ir galvenā iestāde, kuru apmeklēju. Aizbraucu uz pasākumiem un veikaliem arī Saldū. Tur ir viena nelāga iela — Rīgas, kur pagriežas uz Tūristu. Nav nobrauktuves trotuāram. Tāds augstums! Cenšos tur vairs nebraukt, visiem jau nevar iztapt. Lielākais kreņķis, ka Saldū nav kultūras nama un sabiedriskais transports no Saldus uz Brocēniem kursē tikai līdz pulksten deviņiem vakarā. No pasākumiem Saldū nevar tikt mājās. Tieši tāpat ir no Brocēniem uz Saldu, piemēram, ja teātris sākas astoņos. Bēdīgi, iznāk, ka cilvēki ir paredzēti priekš transporta, nevis transports priekš cilvēkiem.

Tāda veidojas pensionāra dzīve. Pilnīgi neatkarīgs, protams, neesmu, jārēķinās arī ar citiem cilvēkiem. Brocēnos visi mani pazīst, bet citur pajautāju — varbūt kādam traucēju, ka blakus es tāds. Rīgā un Liepājā pie dakteriem aizved bērni, īpašu sarūgtinājumu nav bijis, bet visi ir tikai cilvēki. Varbūt kādam kurpei papēdis todien nolūzis, tāpēc slikta oma, bet es ne par vienu slikti nedomāju. Pesimistam cilvēki iet ar līkumu, es labāk esmu optimists, tā vieglāk dzīvot.

Mani bijušie darba kolēģi elektriķi tik maz vairs palikuši, ka uz pirkstiem var saskaitīt, tomēr joprojām sazināmies un aprunājamies. Bet jāatzīst, ka uz ielas satieku arvien mazāk pazīstamu cilvēku, dzīvē viss kustas uz priekšu. Visdraņķīgāk jutos, kad vācieši pārņēma cementa rūpnīcu, kurā strādāju. Viņi teica, ka elektriķus vairs nevajadzēšot, varot ņemt lāpstu un iet strādāt. Atbildēju: paldies, man ir profesija. Tā bija pirmā reize, kad nezināju, ko darīšu. Tik daudzus gadus biju strādājis vienā darbavietā un pēkšņi mani vairs nevajag. Tam bija jātiek pāri. Nekas briesmīgs, tiku.

Priecājos, ka teātra biedri nav mani aizmirsuši, nāk ciemos. Pasēžam un parunājam par veciem un jauniem laikiem. Liels atbalsts ir sieva Valda, viņa man piegādā grāmatas, jo bibliotēka atrodas otrajā stāvā. Ar satiktiem cilvēkiem pārspriežam ne tikai politiku, bet dzīvi — par makšķerēšanu, par zemessargiem, par teātra lietām. No rītiem džeki ar riteņiem sabrauc pie kultūras centra, sasēžas, un sākas pārrunas. Es to nosaucu par diskusiju klubu, jo tiek pārspriestas visdažādākās tēmas.”

Kad no Andra atvadāmies, viņš dodas uz tikšanos ar Māru Zālīti kultūras centrā. Andris novēl: “Visiem būt optimistiem! No rīta pateikt labrīt. Veikalā — paldies! Uzreiz būs pašam un cilvēkiem patīkamāk.”