Augiem sniedz neatliekamo palīdzību

LIENĪTI KLIMOVIČU zina vai katrs Saldus novada un tuvākās apkārtnes zemnieks — viņa vairāk nekā 40 gadu SIA Saldus Agroķīmija devusi padomus, lai izdotos izaudzēt labāku ražu.

Speciāliste lauksaimniecībā sāka strādāt 1969. gadā. Sākumā dzimtā pagasta kolhozā Pampāļi bija iecirkņa brigadiere, vēlāk sēklkopības agronome, visbeidzot nopelnīja galvenās agronomes vietu. To pamīšus dalīja ar kolēģi Rūtu — kad viena vai otra auklēja mazuļus. Ar ģimeni 1980. gadā pārcēlās uz Brocēniem un sāka strādāt Saldus Agroķīmijā.

“Palaikam, mainoties priekšniekiem, nozari pievienoja vai atdalīja no Lauktehnikas. Gāja smagi, ne reizi vien radās šaubas, vai uzņēmums spēs izdzīvot, jo citviet šo nozari pārņēma lieli lauksaimniecības uzņēmumi,” stāsta pieredzējusī agronome.

Laiki mainījās, sākās modernizācija — papīru nomainīja datori, tādēļ darbu Saldus Agroķīmijā sāka viņas dēls Raimonds, pēc tam meita Skaidrīte, vēlāk komandai pievienojās arī vedekla Agnese. “Man patīk strādāt praktiski — konsultēt klientus, eksperimentēt. Darbs pie datora nesaistīja un šķita par sarežģītu, tādēļ saimniekošanā iesaistīju jauno paaudzi. Kad sākās mazo saimniecību uzplaukums, februāros un martos braucu uz pagastiem, iedrošināju un konsultēju jaunsaimniekus. Mazdārziņu saimniekus satiku izstādē Ražots Saldū. Tur stāstīju par ķimikāliju pareizu lietošanu — kur, kad un cik daudz tās nepieciešamas,” atceras L. Klimoviča.

Pirms trīsdesmit gadiem ģimene nopirka lauku māju Ošeniekos. Novārtā atstāto īpašumu lēnām iekopa, tīrumos audzē labību un tur izmēģina tirdzniecībā nopērkamus augu aizsardzības līdzekļus un barības vielas, tāpēc klientiem daudz precīzāk var izstāstīt par katra preparāta efektivitāti.

L. Klimoviča stāsta, ka savulaik izmēģinājuma laukos auga arī rapsis, taču meža tuvums nenāca par labu — šo kultūru nobrida un apēda meža zvēri. Tagad tur audzē graudaugus un pākšaugus, tie izaug labāk, kaut pavasarī pēda pie pēdas.

Agronome norāda, ka ģimenes uzņēmums strādā ar mazajiem un vidējiem lauksaimniekiem: “Katru situāciju izvērtējam, meita un vedekla padomus pieraksta uz lapiņas. Zemniekiem tas patīk, jo nereti, pie mums aprunājoties, viss skaidrs, taču, kad aizbrauc mājās — teiktais aizmirstas. Taču, piemēram, jaucot maisījumu lauku smidzināšanai, svarīgi ievērot preparātu ieliešanas secību. Daži zemnieki stāsta, ka šādas instrukciju lapiņas viņiem saglabājušās vēl no laikiem, kad es tās viņiem rakstīju.”

Pēc padoma —
ar herbāriju

Lauksaimnieki viņas padomus novērtē, jo ķimikāliju lietošana ir specifiska. Ne velti preparātus drīkst izsniegt tikai tiem, kuri nokārtojuši augu aizsardzības līdzekļu lietošanas sertifikātu, reizi piecos gados tas jāatjauno. Valsts augu aizsardzības dienests stingri uzrauga šo vielu glabāšanu, kā arī pārliecinās, ka zināšanas par lietošanu ir ne vien vielu pircējam, bet arī tehnikas operatoram.

Agronome stāsta: “Darbs ar ķimikālijām nav joka lieta. Atceros, ka savulaik kādā saimniecībā neuzmanības dēļ lauku apsmidzināja ar nepiemērotu vielu, tādēļ augi aizgāja bojā. Pa laikam šādi gadījumi bijuši arī citviet, taču ar gadiem nelaimju skaits ievērojami samazinājies. Tas pateicoties regulārai zināšanu papildināšanai semināros un kursos.

Lai saprastu, kurš herbicīds konkrētam laukam efektīvāks, zemnieki pie mums brauc pat ar herbāriju — saplūkuši tipiskākās nezāles vai tās nofotografējuši. Gan augsnei, gan lauksaimnieka makam labāk, ja strādā precīzi un mērķēti. Pēdējos gados laukos ieviesušās dažādu smilgu sugas, kuras agrāk nesagādāja galvassāpes.”

L. Klimovičai ļoti patīk izvēlētā profesionālā joma. Tajā aizvadīts viss darba mūžs, arī tagad pavasaros, kad Saldus Agroķīmijā visvairāk darba, brauc jaunajiem palīgā. Viņai joprojām labas attiecības ar ilggadējiem sadarbības partneriem, kuri aicina uz semināriem un vēlas satikt. Vecos kadrus nomaina jaunie, tomēr nozare sarežģīta, vajadzīgs laiks, lai apgūtu līkločus un knifiņus.

“Lauksaimniecība ir ļoti smaga, īpaši pēdējie trīs gadi. Esmu ieinteresēta, lai zemnieki ar mazākiem izdevumiem izaudzē iespējami lielu ražu. Diemžēl prieku par darbu sabojā ļoti zemā graudu iepirkuma cena un slikti laikapstākļi. Atceros, ka arī pagājušā gadsimta 70. gados mitras vasaras radīja galvassāpes, pēdējos miežus kūla pat oktobrī.

Interesanti, ka agrāk tieši miežus kūla pēdējos. Vienīgajai šķirnei ‘Maya’ bija spēcīgas vārpas, kas nelūza, atšķirībā no šķirnēm, ko audzē mūsdienās, kas jānokuļ pirms kviešiem, jo trausli.

Zemnieki joprojām man zvana, jautā padomu vai vēlas dzirdēt apstiprinājumu.” L. Klimoviča piekrīt apgalvojumam, ka ir kā pirmās neatliekamās palīdzības sniedzēja augiem, pie viņas vēršas, lai uzlabotu to augšanas apstākļus un nodrošinātu kvalitatīvu ražu.

Slēpo un vingro

“Kaut esmu jau pensionāre, par garlaicību nesūdzos. Rūpējos par nelielu vistu ganāmpulku, septiņām aitām un trīs suņiem, divi ir Latvijas dzinēji, viens — kaukāzietis. Dēls un vīrs ir mednieki, tādēļ ziemā iesaistāmies viņu nodarbē.

Izmantoju ziemas brīnišķīgo priekšrocību — sniegu, un regulāri slēpoju. Reizi nedēļā eju uz bijušo Saldus ģimnāzijas ēku, kur senioriem notiek veselības vingrošanas nodarbības. Tās iecienītas, parasti atnāk ap 50 sieviešu. Kad mazdēlu vedu uz peldbaseinu, arī pati peldēju. Taču viņš tagad jau liels — šogad Ozolniekos absolvēs 9. klasi un gatavojas iestāties Kandavas Lauksaimniecības tehnikumā.

Esmu gandarīta par abu bērnu, piecu mazbērnu un četru mazmazbērnu, kā arī viņu dzīvesbiedru sasniegumiem. Vienlīdz priecājos par tiem, kuri izlemj iegūt lauksaimniecības izglītību, un tiem, kuri iegūst citu profesiju. To klāsts kuplajā ģimenē daudzveidīgs — mediķi, IT speciālisti, menedžeri, apdrošināšanas kompāniju darbinieki, ierēdņi Valsts augu aizsardzības dienestā. Kad satiekamies, mums ir daudzpusīgs sarunu tematu klāsts un interesantas diskusijas,” priecājas L. Klimoviča.

Pērn vasarā lauku mājās sarīkoja ģimenes spartakiādi Goltmaņu stiprinieks. Sacensībām deva Goltmaņu mājvietas nosaukumu. Jaunākais dalībnieks bija tikai divus gadus vecs, bet pieredzējušākajam — 78.