“Pēc slēpošanas jūtos ļoti labi.”

Šoziem Saldū pie Līkā meža regulāri var sastapt dažādu gadagājumu cilvēkus ar slēpēm.

Lielākā daļa no viņiem ir amatieri, kas slēpo savam priekam un veselībai, bet ir arī aktīvi sportisti.

Par slēpošanas trasi rūpējas tai blakus dzīvojošais Uldis Brucis ar dēlu un orientēšanās klubs Saldus. Tā prezidents Oskars Zērnis pārliecināts: “Šoziem ir sniega paradīze, var izslēpoties pēc sirds patikas.”

Oskars par Līkajā mežā bieži sastapto saldenieku VALDI STRIKMANI saka: “Būvuzņēmējs ir īsts tautas slēpotājs.” Valdis stāsta, ka slēpot sācis pirms daudziem gadiem, mācoties skolā. “Turpinu to darīt, bet pēdējos gados sniega ir tik, cik ir. Šogad ziema ir izdevusies, tāpēc regulāri braucu uz Līkā meža trasi. Paldies organizatoriem, kas to uztur kārtībā! Vakaros pēc darba tur satiekas slēpotāji ar lampiņām pie galvas, tad pilns mežs ar gaismiņām. Parasti noslēpoju divus aplīšus caur mežu, sešus kilometrus. Kad stiprāks sals un austrumu vējš, vaigi salsts, bet patīkami, ka ziema mūs šogad lutina tā, kā reiz bērnībā.

Man slēpošana ir fiziskās formas uzturēšanai. Vasarās aizraujos ar lauku darbiem un eju pie bitēm, ziemās — slēpoju. Iesaku katram, kas var, to darīt. Nav ko sēdēt istabā pie televizora, labāk svaigā gaisā izlaist kādu līkumu pa mežu. Trasē bieži satiekamies ar Oskaru, viņš ir ļoti labā sportiskā formā — profesionālis. Prieks, ka ir tādi cilvēki! Es viņam līdzi netieku, bet brīvdienās Līkajā mežā ir gana daudz abu dzimumu un dažādu gadagājumu amatieru. Slēpošanai nav vecuma ierobežojumu, to var darīt, kamēr spēj. Es pēc slēpošanas jūtos ļoti labi.”

Trīs līdz četras reizes nedēļā slēpo PRIEDĪŠU ĢIMENE — orientēšanās sporta veterāni Dainis un Iveta. “Man iemācīja slēpot Lutriņu skolas sporta skolotājs Alfrēds Pelīte,” atceras Dainis. “Ziemās, kad Saldū nav sniega, meklējam vietas, kur ir. Aizbraucam, piemēram, uz Vidzemi, pirms gada pāris reižu bijām Biķerniekos. Šogad nekur nav jābrauc, jo Līkā meža trase vienmēr ir sakopta, tiklīdz uzsnieg sniegs, to izbrauc ar burānu. Arī trases bojātāju šoziem maz, cilvēki laikam sapratuši, ka nav jāiet pastaigāties ar suņiem pa iebrauktajām slēpju pēdām.

Mēs ar Ivetu parasti slēpojam vakaros pēc darba. Kad bija tumšie vakari, tad uz Līko mežu aizbraucām pusdienlaikā. Trīs četrus apļus slēpojam, viens ir nedaudz vairāk par trim kilometriem. Vienā vakarā vairāk par desmit kilometriem noslēpojam. Var slēpot ne tikai pa mežu, bet otrpus sliedēm — pa pļavām. Tas nav īpaši daudz — slēpoju komfortablā ātrumā, lai pašam prieks. Vakaros ar lukturīti līdz šim neesmu mēģinājis slēpot.

Man slēpot patīk, jo ir interesantāk nekā skriet. Manuprāt, arī vieglāk. Aukstums netraucē, nav tik traki. Pēc slēpošanas vakaros ir tik patīkamas sajūtas! Nezinu, kā citiem, bet man vienmēr vajag kustēties. Nejūtos saguris, bet iedzert karstu tēju ir patīkami.

Šoziem slēpotāju ir diezgan daudz, katru reizi, kad aizbraucam, pie trases ir piecas sešas automašīnas, citreiz pat vairāk. Varētu teikt, ka Līkajā mežā tiekas slēpotāju komūna. Pārsvarā tajā ir saldenieki, bet dažreiz atbrauc arī no citurienes, piemēram, kuldīdznieki. Tagad slēpošanas trases ir daudzviet, nav tās tālu jāmeklē, var izvēlēties tuvāk mājām.”

Priedīšu ģimenē Dainis ar Ivetu ir aktīvākie slēpotāji, ja rodas izdevība, to dara arī bērni un mazbērni, bet viņi biežāk izvēlas skriešanu. “Kas zina, kad nākamreiz būs tāda ziema, kā šogad. Izmantojam izdevību slēpot!” mudina Dainis Priedītis.

ILZE UN ARVĪDS BRUČI, pieredzes bagāti sporta skolotāji: “Slēpošanā ir divas pozitīvas lietas — svaigs gaiss un fiziskas aktivitātes veselībai. Tās abas cilvēkiem ļoti pietrūkst.

Šodien skolās slēpošanas nav tāpēc, ka tā prasa ļoti daudz darba, piemēram, lai slēpes būtu kārtībā. Bērniem laiku prasa pārģērbšanās pirms un pēc slēpošanas, vismaz rezerves kreklam un zeķēm jābūt līdzi. Protams, šajos laikos ir moderns inventārs, bet arī to jāprot sagatavot. Nevar veikalā nopirkt slēpes un iet slēpot. Tās jāsmērē un jākopj, lai slīdētu. Mūsu bērnībā, kad neko nevarēja veikalā nopirkt, atceros, paši gatavojām slēpes.”

Ilze šoziem vairs neslēpo, viņai rit 87. gads, bet, kad izveidoja Līkā meža trasi, dienā noslēpoja 10 kilometrus. Arvīdu Līkā meža trasē var satikt palīdzam dēlam un mazdēlam tās uzturēšanā, arī viņš vairs neslēpo, bet vēro kā citi to dara. Nesen bija aizbraucis līdzi saldeniekiem uz Tartu slēpošanas maratonu. Daudzi skolēni, kam Ilze un Arvīds reiz iemācīja slēpot, ar prieku to turpina darīt.