Mednieku vidējais vecums strauji paaugstinās

Ja ģimenes, draugu vai paziņu lokā ir kāds pieredzējis mednieks, saviesīgos pasākumos palaikam var dzirdēt dažādus medību piedzīvojumus vai pieredzes stāstus. Tos stāsta vīri ar sirmajām galvām.

Jau pirms desmit gadiem runāja par to, ka pieaug mednieku vidējais vecums. Šobrīd tas tuvojas 60 gadu slieksnim. Valsts meža dienests informē, ka līdz 19. maijam sezonas kartes 2026./2027. gada medību sezonai iegādājies 12 761 mednieks. No tiem apmēram četri tūkstoši ir vecumā virs 60 gadiem. Vecākajam medniekam, kurš iegādājies sezonas karti, ir 96 gadi.

Latvijas Mednieku savienības (LMS) Dienvidkurzemes reģiona un Saldus nodaļas vadītājs MĀRIS ŪSELIS seniorus medību klubos salīdzina ar vecvecākiem ģimenēs — viņi ir dažādi. Vienā šie cilvēki ir ģimenes centrs un gara uzturētāji, otrā — klusi darītāji. Tāpat kā citās jomās, arī medniecībā atšķiras paaudžu redzējums un kādā jautājumā saduras viedokļi. Nereti joprojām aktīvi mednieki seniori agrāk bijuši kluba kodols, taču ar laiku pagājuši malā, pārējie pret viņiem izturas ar bijību, cieņu un ieklausās viņu viedoklī. Viņi ir cilvēki, kuri nemaina klubus.

“Kad šī brīža seniori sāka medīt, bija citi laiki. Nereti viņi pretojas jaunumiem, taču kopumā rada līdzsvaru kolektīvos. Ar gadiem fiziskā varēšana samazinās, piemēram, vairs nevar viens no lauka novilkt medījumu, tādēļ nereti izvairās medīt vienatnē vai bez jaudīgiem palīglīdzekļiem, piemēram, kvadricikliem. Taču neatkarīgi no vecuma, ikviens vīrs katrā kolektīvā ir svarīgs un nozīmīgs. Nekad nevar zināt, kurš katrās medībās raidīs izšķirošu šāvienu,” novērojis M. Ūselis.

Seniori piedzīvojuši laikus, kad medīja tikai ar bisēm. Ar tām medīšanas attālums ir krietni mazāks, nekā mūsdienās iecienītiem vītņstobra ieročiem. Medījumam bija jāpielavās un jāzina kaudze gudrību. “Nav noslēpums, ka arī alkohols bija medību sastāvdaļa. Tālaika medību apstākļus mūslaiku medniekiem var izstāstīt tikai sirmgalvji, jo jaunie tādus nav pieredzējuši. Medību klubā sezonā nomedīja ap desmit staltbriežu, apmēram tikpat mežacūku un dažas stirnas. Tagad runājam par limitiem, kas pārsniedz simt dzīvnieku sezonā.

Kvadriciklu un citu tehnisko līdzekļu pielietojums ir kļuvis tik pašsaprotams, ka nav vairs nepieciešams tik daudz fizisku pūļu medījuma nogādāšanai no meža uz medniekmāju. Laikus, kad medījumu mugursomās garus gabalus iznesa no meža, atceras vien retais,” norāda LMS pārstāvis.

Kad ieviesa mobilo aplikāciju Mednis, viens no pretargumentiem tam bija šaubas, vai vecāka gadagājuma mednieki spēs reģistrēt medījumu elektroniski. Lai gan bija daļa, kura uz šo jaunievedumu skatījās skeptiski, vēlāk tādēļ iegādājās skārienjūtīgus telefonus. M. Ūselis nav dzirdējis par gadījumu, ka jaunā kārtība būtu kavējusi kādu iet medībās.

“Manā medību kolektīvā ir kungs, kam pāri 80 gadiem, taču nav bijusi doma, ka viņš nemedīs, jo neprot rīkoties ar Medni. Dzinējmedībās vispār nav nekādu grūtību, visus medījumus drīkst uzskaitīt medību vadītājs. Atklāti runājot, uz gaidi vecākie mednieki parasti nebrauc vieni — līdzi ir kāds jaunāks radinieks vai domubiedrs, kas var palīdzēt norakstīt licenci. Turklāt vecāka gadagājuma cilvēks viens pats ar medījuma izvilkšanu un apstrādi var arī netikt galā,” stāsta M. Ūselis.

Viņš atceras, ka mobilās aplikācijas ieviešanas periodā mednieki palīdzēja cits citam neatkarīgi no vecuma. No sākuma instalēt Medni, pēc tam tajā reģistrēties, bet vēlāk ievadīt nepieciešamo informāciju, lai savienotu datubāzes ar Pārtikas un veterināro dienestu mežacūku nomedīšanas gadījumā.

Plānojot medības, vecākajiem paredz numuru, līdz kuram nav jāiet tālu. Palaikam apjautājas, vai jūtas labi. “Nereti kolektīvos paredz, ka pensionāri drīkst neapmeklēt talkas. Taču, iespējams, tieši šīs sanākšanas ir reizes, kad viņi vairāk nekā citkārt sajūtas piederīgi kolektīvam. Savi cilvēki ir jāpazīst. Iespējams, vecāks cilvēks tieši vēlas piedalīties un to uzskata par goda lietu, atšķirībā no viena otra jaunāka vīrieša, kas labprāt izvairītos no papildu pienākumiem,” novērojis LMS Dienvidkurzemes reģiona vadītājs.

Kā M. Ūselis skatās uz dalības maksas atcelšanu pensionāriem kolektīvā? Kluba dalības maksu nereti uzskata ne tikai kā finanšu līdzekļus, bet arī piederību konkrētai kopai, tādēļ katra kluba ieskatos, vai senioriem tiek piešķirta atlaide vai nē.

Medības, ja lieto šaujamieroci, ir specifisks vaļasprieks, hobijs vai dažbrīd nodarbošanās, kas bez vēlmes, azarta un iespējas to darīt pieprasa arī atbilstošu, ārstu novērtētu veselību. Reizi piecos gados jāiziet ārstu komisija, kurā pārbauda redzi, dzirdi un citus būtiskus veselības rādītājus. Vienīgais, ko nekontrolē — reakcijas ātrumu. Ikviena mednieka interesēs, lai visi veseli, labi redz un dzird, tātad — medības maksimāli drošas.

Kā medniecībai piesaistīt jauniešus? To pagājušogad centās Zvārdes šautuves vadītājs un mednieks Toms Erviks. Viņš bija izplānojis nedēļu garas dienas nometnes plānu, kurā paredzēja dalību 16 un vairāk gadu veciem jauniešiem. Bija paredzēts mācīties medību teoriju, nodarboties ar praktiskām lietām, piemēram, slazdošanu. Sadarbībā ar mednieku kolektīviem jauniešiem būtu piedāvāts doties līdzi gaides medībās. “Ziņu par šo iespēju izsūtīju pilnīgi visiem mednieku kolektīvu vadītājiem Saldus novadā. Atgriezeniskā saite bija nulle.

Man šķiet, ka par medniekiem nākotnē kļūs tikai tie jaunieši, kuriem vecāki ir mednieki. Šai nodarbei piesaistīt tādus cilvēkus, kuriem nav nekādas saistības ar mežu un medniecību, diemžēl nav nekādu izredžu. Mūsdienās ir plašs klāsts citu nodarbošanos, tostarp tādu, kur nav jāiziet no mājas,” secina mednieks.

Viņš atzīst, ka līdz ar šo mēģinājumu izsmēlis idejas, kā atrisināt jautājumu par mednieku vidējā vecuma paaugstināšanu: “Iespējams, šis jautājums jāskata novada mērogā. Skaidrs ir viens — jābūt vienotai vīzijai un jāsāk darīt. Baidos, ka nesagaidīsim, ka kāds no malas pēkšņi atradīs veidu, kā medniecībai piesaistīt jaunos un samazinās mednieku vidējo vecumu.”