Par laikiem, kuros kaut kas bija jāuztaisa no nekā

Nākammēnes zirņenieki SOLVEIGA un ANDRIS KAUDZES svinēs 55. kāzu gadadienu.

Viņi piebilst, ka radu lokā šis gads pilns ar pusapaļām kāzu jubilejām — vēl svinēs arī 5 un 35 gadu jubilejas, bet aprīlī atzīmēja dēla un vedeklas 25. kāzu gadadienu. Savulaik abi bieži gāja par vedējiem un kopīgā dzīves ceļā ievadījuši septiņus pārus — gan radus, gan draugus. Lielākā daļa no viņiem vēl ir kopā.

Apmēram pusgadu pirms kāzām vedēji sāka gatavoties lielajam notikumam. Šuva ne tikai svētku drēbes, bet arī pārējo gatavoja pašu rokām. Solveiga vienmēr jaunai sievai šuva aubi un priekšautu, bet Andris jaunajiem vīriem taisīja pīpi un sagatavoja pūralādi. Nebija viegli, taču viņai patika organizēt svētkus citiem. Solveiga joprojām labprāt uzņemas iniciatīvu, piemēram, Zirņu pagasta senioru kopā Kamolītis.

Kaudžu ģimene

“1971. gada 17. jūlijā Dzimtsarakstu nodaļas laulību reģistrācijas žurnālā bijām 121. pāris. Nebija kā tagad — kad ceremoniju var pieteikt jebkurā dienā, laikā un kaut gaisa balonā. Tolaik pārus sarakstīja tikai sestdienās. Kuru datumu iedeva, ar to bija jāsamierinās,” stāsta Solveiga.

Viņa piedzima Talsos, izauga Kuldīgā un Saldus tehnikumā mācījās par veterinārmedicīnas feldšeri. Ar zvārdenieku Andri iepazinās, kad viņš strādāja par šoferi. Pāris saskatījās 1967. gadā kādā aģitbrigādes koncertā, kurā Solveiga dziedāja, bet Andris sēdēja skatītājos.

Draudzībai bija divu gadu piespiedu pauze, jo Andrim bija jāiet armijā. Viņš dienēja kaimiņos — Radvilišķos. Arī tur strādāja par šoferi. Mēnesī par dienestu maksāja trīs rubļus un astoņdesmit kapeiku. Iesaucamajiem dzīvošanu apmaksāja, pašiem bija jāgādā kurpju pulējamā smēre un higiēnas preces. Karavīrus kolektīvi ēdināja, taču ēdienkarte bija trūcīga. Kamēr Andris dienēja, uz galda ne reizes neredzēja ne glāzi piena vai olas. “Tā kā vedu preces veikaliem, citreiz tiku pie siltas barankas vai kāda kūkas gabala. Pie mūsu kazarmām bija cūku ferma — ko neapēda karavīri, deva cūkām. Sākumā rukšus kāva turpat, taču vēlāk bija jāved uz kautuvi Šauļos. Piekabei borti bija ļoti zemi — citreiz cūkas mugura tiem bija krietnu gabalu pāri. Brīnos, kā neviena neizlēca,” stāsta Andris.

Viņš piebilst, ka mūždien gadījies nokļūt pārmaiņu centrā. Viņš mācījās, kad pārgāja no septiņu uz astoņu klašu pamatizglītību, vidusskolā pirmo reizi bija jāmācās divus gadus. Arī no dienesta armijā viņš pārnāca ātrāk — pēc diviem gadiem, nevis diviem ar pusi vai trim.

Savukārt Solveiga pēc tehnikuma absolvēšanas iestājās neklātienes studijās toreizējā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Gribēja mācīties par vetiņu, taču šī profesija bija apgūstama tikai klātienē, tādēļ samierinājās ar zooinženieres studijām. Tur mācījās līdz 4. kursam. Absolvēšanas plānus izjauca zinātniskais komunisms ar Ļeņina rakstiem. Viņa precizē: “Studēju grāmatas, taču tās nesapratu tā, kā vajadzēja, tāpēc studijas pametu. Tiku cauri sveikā, bet, piemēram, kursabiedru, kurš tajā laikā atklāti gāja pret režīmu, ielika psihoneiroloģiskajā slimnīcā.”

No būšanas par oktobrēnu, pionieri vai komjaunieti izbēgt nevarēja. Lai uzturētu patriotisma garu, rīkoja savstarpējas pulciņu sacensības. Tajā laikā visi bija kādā no biedrībām. Andris gan atzīstas, ka kaklautu nenēsāja nevienu dienu, un par to dienasgrāmata bija pilna piezīmju.

Solveiga stāsta: “Man vienmēr paticis organizēt svētkus un būt cilvēkos. To pamanīja un lika pie darba — pionieros par pulciņu padomes priekšsēdētāju, par sekretāri komjauniešos un vēl visur, tostarp lika stāties partijā. Nebiju sajūsmā, taču kolhoza priekšsēdētājs atklāti pateica — ja nestāšos, no darba būs jāaiziet. Kārtība partijā bieži bija aplama, bez loģikas. Taču cilvēki baidījās iebilst, jo riskēja dabūt rājienu vai publisku nosodījumu.

Zirņenieki esam kopš 1971. gada, kad apprecējāmies. Sākumā dzīvojām piešķirtā dzīvoklī Zirņu centrā un strādājām kolhozā Ciecere. Drīz to apvienoja ar Centību un izveidoja kolhozu Rosme.” Solveiga strādāja par zootehniķi, bet Andris par šoferi, līdz 1985. gadā aizgāja strādāt uz jaunizveidotu galdniecību par galdnieku.

Laulībā piedzimušas meitas Solvita un Laila, kā arī dēls Reinis. Abi ir bagāti, jo viņiem ir astoņi mazbērni un pieci mazmazbērni.

“Tolaik pirms dzemdībām pienācās 56 brīvas dienas un tikpat pēc tam. Ilgi sēdēt mājās nedrīkstēja, bija jāiet darbā. Ja nebija kolhozā nostrādāts nepieciešamais dienu skaits, publiski kaunināja — sarakstu ar grēkāžiem lika avīzē, un nevienu neinteresēja — dzērājs vai jaunā māmiņa. Man saglabāti vairāki raksti — vienā slavē, cik labi strādāju pēc tehnikuma, bet otrā pārmet, ka slikti pildu komjaunatnes sekretāres pienākumus. Tajā laikā nekautrējās moralizēt un publiski sarāt. Nevienu neinteresēja, ka man mājās ir zīdainis. Laukos mazuļus īsti nebija, kur atstāt, ja vecāki nevarēja pieskatīt. Bērnus uz nedēļu atdeva bērnudārzos. Laila visu laiku raudāja, tādēļ viņu lika izņemt. Kad piedzima Solvita, paliku mājās ilgāk, un par to dabūju rājienu. Tāpat kolhozā šausminājās, ka ar Andri izdomājām reizē paņemt atvaļinājumu.

Meitenes bieži ņēmu līdzi uz darbu, varētu teikt, ka abas tur uzauga. Viņas bija prātīgas un pastāvīgas, pastarītis Reinis gan bija delveris. Arī viņu vedām uz diennakts bērnudārzu Ezerē. Neviens no mums par to nebija priecīgs, diemžēl tāda tolaik bija ierastā lietu kārtība. Tikai atskatoties, saprotam, cik labā laikā šobrīd dzīvojam,” norāda Solveiga.

Pašiem sava saimniecība

Uz tagadējām mājām Vagariņos 1976. gadā pārcēlās Solveigas mamma. Viņa ganīja kolhoza govis, bet, kad slimības dēļ bija grūti strādāt, pieskatīja bērnus.

Vagariņos bija pusgruvusi dzīvojamā māja, bet kūts sienas tik plānas un izdilušas, ka spīdēja cauri gaisma. Kad atrisināja īpašumtiesību jautājumu, 1988. gadā māju atpirka no pagasta.

“Lopus turējām jau tad, kad vēl dzīvojām Zirņos. Andra mamma pateica, ka bērniem vajag svaigu pienu, tādēļ atveda mums grūsnu teli. Katra ģimene drīkstēja turēt govi, jaunlopu un divas cūkas. Vairāk arī neko šaurajā kūtī ielikt nevarēja, turklāt nebija, kur vākt sienu un ganīt — katram pienācās tikai pushektārs zemes. Kad mamma sāka dzīvot Vagariņos, radās vieta, kur turēt vēl lopus. Sienu gan nācās vākt un vest no teritorijas pie Lieknas. Taču tā gāja daudziem — uz vietas visu nepieciešamo barību savākt nevarēja.

Kā vācām sienu? Brīvdienā no kolhoza aizņēmāmies piekabi. Pie darba likām arī abas meitas. Viņas uzsēdināja vezumā, es ar grābekli piegrābu spailes, bet Andris ar dakšu sienu meta vezumā. Tagad brīnos — kā mēs to vispār spējām? Turējām lopus, bija iekopti mazdārziņi, jāravē bietes, jābūt darbā no astoņiem līdz pieciem, jāogo, jāsēņo, jāgatavo ziemas krājumi pašiem un barība ziemai lopiem. Taču izdarījām, jo nebija citas iespējas,” atceras Solveiga.

Pārcelšanās uz Vagariņiem sakrita ar laiku, kad turamo govju skaitu vairs nekontrolēja, tādēļ turēja aizvien vairāk. Pienu par četrām kapeikām litrā nodeva uzpircējiem un nopelnīja papildu naudu algai. Kad juku laikā pienu neņēma, no izslauktā gatavoja sviestu, krējumu un biezpienu — to veda uz ēdnīcu Saldū. Produkciju pilsētā nogādāja ar autobusu, jo tolaik pašiem vieglās automašīnas nebija.

Kad no Bolderājas atveda ķieģeļus, uzcēla plašu kūti. Sākumā bija plānots tai blakus izbūvēt melno virtuvi, taču beigās sanāca dzīvojamā māja ar diviem stāviem, jo vecajā visiem palika par šauru. Šobrīd abās mājās Vagariņos dzīvo divu paaudžu trīs ģimenes, un brīvdienās pagalms pilns mazbērnu un mazmazbērnu.