Seniors par jurģiem: “Jāsaņem sevi rokās un jādara.”

Arī pēc pusmūža dzīve mēdz apmest milzu kūleņus vai nonākt līdz tik spējam pagriezienam, ka cilvēkam jāpārceļas uz jaunām mājām. Raugos uz trim atšķirīgām situācijām, lai saprastu, vai teicienā vecu koku nevar pārstādīt ir patiesība.

Runīgais samierinās ātri

Saldus pensionāru biedrības priekšsēdētājs GUNTIS BERGMANIS (77) savā dzimtajā Vecauces pagastā nodzīvoja garu un raibu mūžu. 2018. gadā ilggadējais pagastvecis bija spiests aizbraukt, jo dzīvoja Vecauces pilī un to pārdeva. “No domas, ka jāizvācas, palika slikti, taču — ko padarīsi? Tas laiks bija jāiztur un jāpieņem, ka būs pavisam citādāk,” pensionārs atsauc atmiņā to dienu emocijas un domas. “Ja situācija spiež, vecam kokam jāpārstādās — jāsaņem sevi rokās un jādara. Pierašana pie jaunas vietas atkarīga no cilvēka — cik viņš runīgs, sabiedrisks, cik aktīvi iepazīstas ar apkārtējiem. Noslēgta rakstura cilvēkam pierašana ir ilgāka.”

Guntis laikus zināja par pārmaiņām, tādēļ bez steigas “izmalies pa visām malām — Kuldīgu, Saldu, Enguri, Tukumu —”, māju meklēdams. Viņa rocībai un vajadzībām piemērotu pamanījis Saldū. Meistari nomainīja jumtu un nosiltināja, bet ar iekšdarbiem saimnieks pats tika galā. “Katru nedēļas nogali pavadīju Saldū, un tā aptuveni gadu. Līdz apnikumam viens te muļļājos,” viņš atceras.

Iedzīves sagatavošana aizvešanai bija pinķerīga, jo negribēja ne sasteigt, ne vilcināt. Citādi mantu šķirošana noietu greizi un par daudz vai nu paturētu, vai aizdotu prom. “Šķiroju savas mantas un domāju: nu kam to tik daudz?! Ir cilvēki, kuri māk nevairot mantu, es arī tā gribētu. Uz Saldu neatvedu daudz, visu saliku vieglajā automašīnā un piekabītē. Paņēmu skapjus, gultas, krēslus. Prom aizdevu lieko veļasmašīnu un daudz ko citu,” pensionārs pievēršas jurģu praktiskajiem jautājumiem.

Iedzīves balasts moka arī citus seniorus. Lai palīdzētu no tā atbrīvoties, nesen Saldus pensionāru biedrībā izlemts veidot mantu apmaiņas punktu. “Kas vienam lieks, tas citam noderīgs. Pensionāriem grūti šķirot savas lietas, jo vadās pēc principa derīgs — nederīgs, nevis pēc vajadzīgs — nevajadzīgs,” turpina seniors.

Viņš ir sabiedrisks, tādēļ svešinieki ātri un viegli kļuva par savējiem. Viens no pirmajiem uzdevumiem bija pievienoties pensionāru organizācijai un savas partijas vietējai nodaļai. Uz Vecauces pusi reizēm velk, taču saprāts pārspēj sentimentu. “Dikti labi sanācis, ka esmu Saldū. Pilsēta labi attīstīta, te man pa rokai ir skrūves, tortes — viss, ko ievajagas vai iegribas, un ko gan manos gados vairāk vajag? Vietējie brīžiem čīkst, ka Saldū nekā nav, bet man izskatās pavisam citādāk.”

Viens, divi, un — vecmāmiņa
aun kājas

SARMA ŪPE (71) ir viena no redzamākajām folkloristēm Saldus novadā, tāpēc cilvēki uzreiz pamanīja gan viņas pārcelšanos uz Līgatni, gan atgriešanos. Dzīvesvietas maiņa bija saistīta ar mazbērniem, Sarmas vārdiem — ja viņiem vecmāmiņu vajag, jāaun kājas. “Bērni un mazbērni vienmēr bijuši prioritāri, pensijā varu viņiem atvēlēt vairāk laika un rūpju. Meita pārcēlās dzīvot no Rīgas uz Līgatni. Otrais bērniņš bija maziņš, kad abiem jaunajiem radās izdevība strādāt. Tiku aicināta auklēt zīdaini līdz brīdim, kad bērnudārzā būs viņam vieta. Toreiz nedomāju, vai pārceļos uz laiku vai pavisam. Ja jaunajiem būtu atsacījusi, gan viņi izdomātu citu risinājumu, taču es varēju atļauties un gribēju auklēt mazāko,” atceras Sarma Ūpe.

Kādu laiku mājas solis, dārza darbi un mazbērnu pieskatīšana aizņēma lielāko dienas daļu. Ar patiku vērojusi sadzīviskas situācijas, kurās atklājies vietējo rakstura iezīmes vai paradumi. “Līgatnē ielas ir šauras un bez ietvēm, līgatnietis iet taisni pa vidu. Pozitīvi pārsteidza ieradums sveicināt svešiniekus. Domāju, ka arī Saldū nebūtu grūti sasveicināties diviem, kas iet pa tukšu ielu viens otram pretī. Pilsētā būtu pavisam cita aura,” prāto Sarma.

Pēkšņais lēmums atgriezties Saldū visiem bijis pieņemams. “Kad mazais aizgāja uz dārziņu, manas dienas palika tukšākas. Var jau stundām adīt un lasīt, pastaigāties, bet... Man uznāca domas par to, ka vecu koku tomēr nevar pārstādīt. Ko nu? kā nu?... Vilka uz Kurzemi — viens, divi, un biju atpakaļ uz pilnu slodzi Saldus folkloras kopā Medainis,” iespurdzas kolektīva ilggadēja vadītāja.

Uz Līgatni viņa aizveda mantu minimumu, tādēļ jurģi nebija lieli. Izrādās, ka diži vairāk Sarmai nepieder. “Esmu skrundeniece, un mana iedzīve bija pie mammas Skrundā. Kad viņa aizgāja mūžībā, visu aizvedu, liela daļa nonāca Latvijas Sarkanajā Krustā. Itin nemaz nebija grūti, jo nepieķeros mantai. Turklāt mums nebija nekā, kas būtu gājis no vienas paaudzes nākamajai, izņemot mammas simtgadīgo villaini. Saraut saikni ar Skrundu gan bija nedaudz bēdīgi. Kad aizbraucam uz pilsētas svētkiem vai citu pasākumu, mašīnu atstājam “savā sētā”, to mēs tā aizvien redzam. Un pasveicinām savus kaimiņus — ar viņiem kopā izaugām, ilgu laiku dzīvojām blakus, tādēļ nav nozīmes, kur es tagad dzīvoju,” Sarma pabeidz stāstu par jurģošanos.

Vēsturnieks grib jaunus stāstus

“Diezgan viegli mainu vidi, šajā ziņā man nav lielu kompleksu vai problēmu. Pārcelšanās dēļ nejūtos skumji, savā ziņā pat interesanti, ka aiz loga parādās pilnīgi cits skats. Nedomāju, ka cilvēkam viss mūžs jānodzīvo vietā, kur piedzimis, savas bērnības ielas un namus paturu mīļā piemiņā,” stāsta Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzeja vēsturnieks GUNTARS TENNE (61).

2021. gada vasarā ventspilnieks pirmo reizi mūžā pārcēlās uz citu pilsētu, pirms tam piecus gadus ar vienu kāju bija Ventspilī, ar otru — Talsos. Abos gadījumos izmaiņas notika darba dēļ. “Atceros, ar kādu satraukumu ierados Saldū, jo pilsēta bija sveša. Nekad nebiju domājis, ka te nonākšu, bet, redz, arī manā vecumā notiek negaidīti pavērsieni — interesanti!” vēsturnieka smaidā pavīd piedzīvojumu meklētājs.

Pārmaiņas sākās ar pārvedamo mantu iepakošanu. Divos piegājienos Guntars Saldū nogādāja savu bibliotēku, pierakstus, datoru, rakstāmgaldu, skapi, traukus... “Līdzi paņēmu mammas kristāla vāzes, jo padomju laika interjerā tās skaitījās prestižas. Atvedu arī man nozīmīgu sienas pulksteni. 1996. gadā piedalījos avīzes Ventas Balss Ziemassvētku stāstu konkursā. Trīs labākos darbus publicēja, un autori saņēma honorāru. Par to nopirku pulksteni, kas atgādināja melnu ulmaņlaiku pulksteni, kas bija pie sienas manā bērnības mājā Ostgalā,” vēsturnieks atklāj.

Viņš savu piederību vispārina — esot kurzemnieks, jo nevar konkretizēt, kuru pilsētu saukt ar savējo. Tas viņam der. “Cik atceros, tuvinieki bija konservatīvi un dzīvesvietas nemainīja. Man sanācis citādāk. Domāju, ka esmu ieguvis vairāk, jo jauna vide raisa jaunas emocijas un rada jaunus stāstus. Saku, ka esmu dzīves ceļojumā — uzturos tur, kur tobrīd vajadzīgs mans darbs.”