Dailai sports ir pie sirds

Sasniedzot pensijas vecumu, vieni saka, ka ne dienu ilgāk nestrādās, bet citi — gribu turpināt iet uz darbu.

Vieglatlētikas trenere DAILA MANKUSA pensionāres statusā ir no 2000. gada, toreiz viņai bija piecdesmit astoņi ar pusi gadu. Tad sporta skolotājs Uldis Graudiņš jokojot teicis: “Kas tad nu! Tev tagad katru mēnesi ne par ko maksās 75 latus?” “Gribēju turpināt strādāt, arī vajadzēja, jo ar pensiju vien būtu ļoti jāknapinās,” atceras Daila. “Piecdesmit deviņus gadus sporta skolā biju vieglatlētikas trenere. Kad man bija apmēram piecdesmit seši gadi, prātā iešāvās doma — kam man to vajag, kaut ātrāk būtu pensija un varētu mierīgi strādāt dārzā. Pārgāja, beidzu strādāt pagājušā gada 1. novembrī astoņdesmit trīs gadu vecumā.

Kad sapratu, ka jāaiziet no darba, lai gan viss pareizi, nostrādāti sešdesmit četri gadi, radās tukšuma sajūta, brīžiem pārņēma izmisums. Kā tad tā? Pēc tik ilgiem grūtiem un skaistiem gadiem nebūs vairs gatavošanās treniņiem, nodarbību plānošanas, aizmirsti stāvēs mani mūža garumā krātie materiāli par vieglatlētiku, nebūs braucienu, tikšanos un mūžīgās steigas. Un ne jau tikai tas — simtiem ar darbu saistītu lielāku un mazāku lietu vairs nebūs. Deviņdesmit deviņi procenti mana darba mūža aizvadīti sporta darbā, lielākā daļa organizatoriskajā. Pēkšņi apstāties nespēju. Lai kliedētu savas emocijas, vaicāju padomu kādam cilvēkam, kas tāds pats darbaholiķis kā es. Viņš teica: meklētu ko citu. Taču te nozīme ir gadu skaitlim — ko var mēģināt sešdesmit gados, to vairs nevar astoņdesmit. Viņa ideju saglabāju kā glābšanas riņķi.”

Aizvadītajā 18. novembrī Daila Mankusa saņēma Saldus novada domes Goda rakstu. “Priecājos un biju gandarīta, pateicīga savam bijušajam kolēģim skolu darbā, vēlāk sporta skolas direktoram Mārim Zustam. Tomēr nodomāju, ka lielāks prieks būtu, ja apbalvojuma vietā tagadējā sporta skolas vadība atļautu vēl mazliet pastrādāt. Tik ļoti vēl gribējās trenēt vieglatlētus, virzīt uz labiem un augstiem rezultātiem kā savā laikā Līgu Velveri, Ģirtu Fogeli, Olafu Kļaviņu, Anitu Liepiņu, jaunos — Danielu Lasmani, Lauru Ķirsi, Paulu Ņikiforovu un daudzus citus.”

Daila uzskata, ka treneris ir vairāk nekā skolotājs. “Sasaiste ar audzēkņiem nāk ar gadiem,” viņa piebilst. “Jaunieši bijuši dažādi — vieni ar sirdi un dvēseli sportā, citus vecāki piespieduši trenēties, bet arī viņus esmu izvilkusi līdz rezultātam un cauri sporta skolai. Katru dienu apjautājos par jauniešu pašsajūtu, zināju par viņu problēmām skolā un mājās. Tik daudz bijis izstāžu un teātru apmeklējumu, kopīgu braucienu, kuros var ieraudzīt visas jauniešu problēmas. Kā to visu spēju izdarīt? Laikam bija lielas darbaspējas.”

Rudenī Daila sāka domāt, ar ko nodarboties, esot pelnītā atpūtā. “Uzdziedāju Pelnrušķīt, laiks ir laiks un sāku domāt, ko vēl varētu darīt, lai nesarautu saites ar vieglatlētiku. Starp jaukajiem mana pēdējā izlaiduma audzēkņiem bija brīnišķīga meitene Marika Bumbiere no Saldus tehnikuma, kurai bija jāmācās un jāpaliek Saldū gadu ilgāk. Marika bija Latvijas junioru izlases kandidāte. Apsvēru iespēju saglabāt brīvprātīgā trenera statusu sporta biedrībā Liesma un strādāt ar viņu. Piedāvāju savu palīdzību un zināšanas sporta skolas trenerei, kas strādā ar vecākās jauniešu un junioru grupas audzēkņiem, bet viņa to nepieņēma. Pateicoties atsaucīgiem cilvēkiem, ar Mariku esam aizvadījušas veiksmīgu gadu, viņa nolēmusi savu nākotni saistīt ar sporta zinātni.

Vieglatlētikā liela nozīme ir statistikai, rezultātu apkopošanai un saglabāšanai. Šo apjomīgo darbu ilgus gadus darīja vieglatlētikas entuziasts, garo distanču skrējējs un vēstures pētnieks Ivars Andersons. Kopš viņa aiziešanas aizsaulē, piepalīdzot dažiem audzēkņiem, sekoju rekordu izaugsmei un, sezonu noslēdzot, apkopoju rezultātus. Tas jāturpina darīt, lai informācija saglabātos nākamajām paaudzēm.

Rakstu Saldus Zemītei, kas man bijusi mīļa, kopš sevi vien atceros darbā un sportā. Rakstu par vieglatlētikas sacensībām, rezultātiem, rekordiem un savu hobiju — orientēšanās sportu. Pateicoties abu dēlu atbalstam un rūpēm, varu apmeklēt gan lielākas, gan mazākas orientēšanās sacensības, tajā skaitā arī Pasaules veterānu čempionātu, šogad tas notiks Polijā. Gatavošanās neļauj atslābt, visu laiku sevi jātur fiziskā formā. Orientēšanās sportā svarīgs domas asums, tāpēc treniņu procesā vieta arī prāta spēlēm.”

Daudz laika pavadot kopā ar jauniešiem, jebkurš cilvēks uzsūc sevī viņu enerģiju un jauneklīgumu. To var teikt arī par Dailu Mankusu. Viņa saka, ka spēka vēl ir, tāpēc domā par brīvprātīgo darbu: “Esmu satikusi cilvēkus, kuriem bērnībā nav bijusi iespēja trenēties, bet tagad to gribētu darīt. Būtu interesanti, ja izdotos. Man ļoti gribas būt sporta atmosfērā, tāpēc arī aizbraucu līdzi jauniešiem uz sacensībām.”

Dailai ir vēl viens hobijs — dārzs. Trīsdesmit septiņus gadus viņa pārveidojusi vidi no kailiem uzartiem laukiem līdz ziedošu koku ieskautam puķu un dažādu augu plašumam. Viņa saka: “Man vajag šo plašumu, lai arī tas prasa lielu darbu un neatlaidību, un ne vienmēr līdzcilvēki to ir sapratuši. Viss pašas stādīts, aprūpēts un izaudzēts. Dārzā vienmēr var rast ko darīt, mieru un prieku. Es laikam nenogurstu vienīgi no darba. Nesen izlasīju ASV zinātnieku pētījumu par novecošanu. Lai cilvēks saglabātu aktīvu dzīvesveidu, nepieciešami četri nosacījumi. Vajadzīgs dārzs, kas dod darbu, gandarījumu par paveikto un disciplinē, jo daba diktē savus noteikumus. Pēc iespējas ilgāk ir jāstrādā savā darba vietā, tas neļauj atslābt un emocionāli uzlādē. Arvien vairāk jārūpējas par sevi, nevis citiem visos līmeņos. Un nedrīkst ļaut atslābt kaulu un muskuļu sistēmai, te nozīmīga ir smagumu cilāšana, protams, saprāta robežās.

Aizejot pensijā, cilvēki nedrīkst atlaist ierasto dzīves ritmu. Jāpiespiež sevi iet un darīt. Pirms laika man bija grūti dārzā pieliekties. Nevaru? Jāliecās un jādara. Bijis tā, ka kājas nevaru apaut, roka ilgu laiku sāpēja, samežģījumi un sasitumi, bet turpināju kustēties. Vajadzīga fiziska slodze, tāpēc joprojām skrienu. Kaut lietus līst, paskrienu ap savu dārzu. Pie ārsta eju tikai tad, ja liela vajadzība. Kad aizgāju no darba, kreņķējos, tas ietekmēja pašsajūtu. Psiholoģiski saņemties man palīdz darbs pie datora. Katram cilvēkam jāmācās novērtēt savu veselības stāvokli. Ķīmiskās zāles nelietoju, tikai tad izdzērsu kursu, kad bija plaušu karsonis.”

Daila pateicīga savai klases audzinātājai Dzidrai Cīrulei, kurai rit deviņdesmit astotais gads. “Esmu augusi literatūras un dzejas pasaulē, lai gan ikdienas darbā ar to bija maza saistība. Tagad varu atvēlēt vairāk laika, lai ieskatītos jaunos un vecos dzejoļu krājumos, pārlasītu dažādas atziņas, kas bieži palīdz tikt pāri grūtībām un neveiksmēm, kliedēt negatīvās emocijas. Dzīve mainās, to jāmācās pieņemt. Te noder Antuāna de Sent-Ekziperī padoms — Tev tikai jāiet pietiekami lēni, lai vienmēr paliktu saulē, un diena būs tik ilgi, cik gribēsi.”