Nosacīta energoneatkarība un ceļš uz zemākiem tarifiem

Esam elektroenerģijas importētāji vai eksportētāji? Kāpēc Latvijā elektroenerģija nemaksā tik, cik Somijā? Vai vēja un saules parki ir tikai investoru, nevis Latvijas interesēs? Atbildes uz šiem jautājumiem meklējām intervijā ar AS “Augstsprieguma tīkls” valdes priekšsēdētāju ROLANDU IRKLI.

– Dzirdēti pretēji apgalvojumi par to, vai Latvija spēj sevi apgādāt ar elektroenerģiju. Kā ir patiesībā?

– Statistika liecina, ka lielā mērā esam diezgan pašpietiekami, pēdējo gadu tirgus bilance rāda, ka neto izteiksmē 80 % elektroenerģijas saražojam paši, pārējo importējam. Izvērtēt neto izteiksmē svarīgi tādēļ, ka ir brīži, kad elektroenerģiju importējam, un ir brīži, kad eksportējam; abi šie rādītāji jāskata kopsakarā.

Vērtējot pēc ģenerējošām jaudām – cik elektroenerģijas spēj saražot visas mūsu spēkstacijas –, esam pat vairāk nekā pašpietiekami, jo ražošanas kapacitāte ir lielāka par pašpatēriņu. Taču šīs jaudas ne vienmēr ir pieejamas. Piemēram, mūsu hidroelektrostacijas ir ļoti jaudīgas, taču ar pilnu jaudu tās spēj ražot tikai pavasara palu laikā. Bet pērn palu nebija un attiecīgi arī HES neražoja tik, cik spētu. Līdzīgi ar citiem atjaunīgajiem resursiem, gan saules parkiem, gan topošajiem vēja parkiem. Uzstādītā jauda nenozīmē, ka tā visu laiku būs pieejama, jo saule nespīd nepārtraukti un arī vējš var gan pūst, gan nepūst. Jauda, ko spējam kontrolēt, ieslēgt un izslēgt pēc vajadzības, ir termoelektrostacijas un dažas mazākas koģenerācijas stacijas, kas darbojas vai nu ar dabasgāzi, vai biomasu. Patlaban, kad aukstuma dēļ pieprasījums pēc elektroenerģijas ir ļoti liels, mēs izmantojam šīs jaudas. Janvārī elektroenerģijas patēriņš Latvijā sasniedza augstāko rādītāju pēdējos desmit gados, un mēs ne tikai spējām to apmierināt, bet arī eksportēt elektroenerģiju.

– Kas šajā laikā ir lielākais resurss?

– Termoelektrocentrāles – dabasgāzes elektrostacijas. Tās ik stundu ražo kopā tuvu 1000 MW; augstākā patēriņa stundās elektroenerģiju ražo arī hidroelektrostacijas – naktīs uzkrāj ūdeni un ražo tad, kad visaugstākais pieprasījums.

Bet izaicinājums ir tas, ka Latvijas ģenerējošās jaudas ir salīdzinoši dārgas. Elektroenerģijas ražošana no gāzes šobrīd ir konkurētspējīga, jo ir barga ziema un augsts pieprasījums gan Baltijas reģionā, gan tālāk. Attiecīgi pieaugusi arī elektroenerģijas cena, un mēs ar savām gāzes elektrostacijām esam kļuvuši konkurētspējīgi un varam būt eksportētāji.

Pretējs efekts ir pavasarī vai vasarā, kad pieejami lētāki energoresursi un dabasgāze nav konkurētspējīga. Mēs, protams, varam censties sevi ar to nodrošināt, taču elektrība maksātu pārāk dārgi un cena ietekmētu visas tautsaimniecības konkurētspēju. Tādos brīžos mēs kļūstam par importētājiem, jo iepirkt ir izdevīgāk nekā ražot.

Cenu ziņā Baltijā nav izteiktu atšķirību. Starp Latviju, Lietuvu un Igauniju ir labi starpsavienojumi. Un, piemēram, Lietuva, kur attīstīta vēja ģenerācija un vējainās dienās spēj eksportēt elektroenerģiju arī uz Latviju, izlīdzina cenu visā Baltijā. Lielāka cenu starpība veidojas ar Somiju un Zviedriju. Lai gan ir savienojumi starp Igauniju un Somiju un starp Lietuvu un Zviedriju, lētajās dienās veidojas diezgan liela cenu atšķirība. Skandināvijā ļoti attīstīta atjaunīgo energoresursu, tajā skaitā ūdens, izmantošana, tā palīdz nodrošināt zemas cenas.

Tāpēc, vērtējot mūsu izredzes nākotnē būt enerģētiski pašpietiekamiem ne tikai no ģenerējošo jaudu, bet arī no zemāku cenu viedokļa, vēja un saules elektrostacijas mūsu energoapgādes sistēmā būtu ļoti noderīgas. Tās nodrošinātu iespēju Latvijai kā elektroenerģijas ražotājai būt konkurētspējīgai ne tikai augsta patēriņa brīžos, bet arī zemāko cenu periodā, lai starpība starp mums un Ziemeļvalstīm mazinātos vai pat izzustu pavisam.

– Pēc "Augstsprieguma tīklu" statistikas, patlaban 27,2 % elektroenerģijas ražojam ar dabasgāzi. Vai mēs varam vispār atteikties no fosilā kurināmā?

– Jāteic, ka pēdējos desmit gados esam būtiski samazinājuši dabasgāzes patēriņu, jo agrāk tas bija aptuveni puse no visas ģenerācijas. Lielā mērā to noteicis tirgus, jo fosilā enerģija ir dārga – jāmaksā ne tikai par gāzi, bet arī par oglekļa emisijām. Lētāka atjaunīgā enerģija var izspiest fosilo no tirgus, taču tehnoloģiski bez tās mēs patlaban nespējam iztikt.

Pirmkārt, pagaidām nav alternatīvu, kā ilgstoši negatīvas gaisa temperatūras periodos nodrošināt siltumenerģiju un elektroenerģiju vienlaikus. Otrkārt, elektrotīklam nepieciešami kontrolējami enerģijas avoti, ko var ieslēgt un atslēgt, reaģējot uz atjaunīgo resursu pieejamību. Jo ziemā var būt maz saules gaismas, anticiklona ietekmē vējš var nebūt pietiekami stiprs vai sausā laikā var pietrūkt ūdens hidroelektrostacijām; tāpēc mums jābūt pieejamām no ārējiem apstākļiem nodrošinātām elektrostacijām neatkarīgi no tā, cik stundu gadā tām būs jāražo, pieaugot atjaunīgās enerģijas daudzveidībai un piedāvājumam. Tāpēc es neredzu iespēju no fosilās enerģijas pilnībā atteikties vismaz pārdesmit gadu.

Biogāzes ģenerācija ir stabilāka, taču mēs nespēsim tos attīstīt pietiekami lielos apjomos. Attīstās arī bateriju jeb enerģijas uzkrāšanas tehnoloģijas, taču pagaidām tās izmantojamas diennakts ciklā, nevis sezonālā.

Vēl jāpiemin ūdeņraža tehnoloģija – tā nozīmē, ka ar lētu elektroenerģiju saražo zaļo ūdeņradi un uzkrāj, un pēc vajadzības izmanto elektroenerģijas ražošanai.

 – Tātad Liepājas ūdeņraža rūpnīcas projekts Latvijai varētu būt nozīmīgs?

– Attīstītāji izrāda interesi par šo projektu, un arī "Augstsprieguma tīkls" rezervējis jaudas, lai varētu veidot ūdeņraža ražošanas staciju. Taču skaidru investīciju plānu vēl nav, un aktīvu projekta attīstību arī pagaidām nevar novērot.

Globāli skatoties, šādi projekti vairākās vietās pasaulē ir izpētes stadijā, bet īstu komerciālu vilkmi vēl neviens nav piedzīvojis. Tā ir nākotnes tehnoloģija; kamēr nav alternatīvu, jāpaļaujas uz fosilo dabasgāzi.

– Zinoši vai mazāk zinoši ļaudis mēdz teikt, ka mums būtu vajadzīga maza atomelektrostacija, un varētu iztikt gan bez saules, gan vēja parkiem.

– Ar mazajām AES ir līdzīgi kā ar ūdeņraža tehnoloģijām – pagaidām ir tikai pilotprojekti, izpētes projekti, bet ne izteikti komerciāli projekti. Līdz šim bijusi pieredze tikai ar lielajām AES.

Jaunākais atomreaktors uzbūvēts pirms pāris gadiem Somijā. Šis projekts pierādīja, cik tas sarežģīti, lai gan Somijai jau bija pieredze atomenerģijas jomā. Atomreaktoru būvēja 16 gadu ar vairākkārt pārceltiem termiņiem un budžetu, kas būvniecības laikā pieauga trīs reizes.

– Urāns arī ir importējams neatjaunojamais resurss.

– Bet tas nenozīmē, ka par tā izmantošanu nevajag domāt. Katrā ziņā ir vērts sekot tehnoloģiju attīstībai šajā jomā.

Atomenerģija šobrīd piedzīvo renesansi – gan reģionāli, gan globāli. Zviedrija, Polija gatavojas būvēt jaunus atomreaktorus. Atomenerģija ir samērā kontrolējama, lai gan to nevar izmantot par balansēšanas resursu, tā nodrošina bāzes jaudas.

– Vai no energopārvades operatora viedokļa jums vispār patīk svārstīgā saules un vēja enerģija?

– Protams, vēja un saules enerģija mums ir izaicinājums, jo sistēmā jānodrošina līdzsvars – lai ģenerācija sakristu ar patēriņu. Saules un vēja enerģija nav viendabīga, un tīklā ievadītās elektroenerģijas daudzums nav tik viegli paredzams un kontrolējams. Taču jau iepriekš, plānojot atslēgšanos no Krievijas un Baltkrievijas energosistēmas, mēs, trīs Baltijas valstis, esam izveidojušas balansēšanas jaudu tirgu un katru dienu iepērkam vajadzīgās jaudas, lai varam šīs svārstības izbalansēt.

– Kā tas notiek?

– Ir ražotāji, kuri var saražoto elektroenerģiju uzkrāt un palaist tīklā tad, kad tas nepieciešams, un arī patērētāji, kas var nodrošināt elastīgu patēriņu – pēc vajadzības palielināt vai samazināt. Arī paši esam investējuši bateriju sistēmās, kurās varam uzkrāt elektroenerģiju vai to padot tīklā. Esam pārbaudījuši, ka kopā spējam uzturēt tīklā nepieciešamo balansu. Piemēram, ja saulei priekšā aizslīd liels mākonis un samazinās elektroenerģijas padeve no saules parka, sistēma to fiksē un automātiski reaģē, no baterijas palaižot tīklā papildu enerģiju, kas atjauno balansu.

Pavisam nesen, 20. janvārī, bija nozīmīgs incidents, kad tehnoloģisku iemeslu dēļ pēkšņi atslēdzās abi savienojumi starp Somiju un Baltiju, pazaudējot 1000 MW jaudas, kas ir piektā daļa reģiona patēriņa. Mūsu energosistēmas adekvāti reaģēja, tika pieslēgtas vajadzīgās jaudas, lai atjaunotu sistēmā līdzsvaru, un patērētāji neko nejuta. Tas ir apliecinājums augstai gatavībai, ko esam izveidojuši, lai negaidīti lieli atslēgumi nenobrucinātu visu sistēmu.

– Rezultātā visas izmaksas sakrājas tarifā – gan vēja un saules parku būvniecības, gan balansēšanas… Jā, vējš un saule ir par velti, bet infrastruktūra, lai zaļā enerģija nonāktu līdz spuldzītei, ir liela, sarežģīta un dārga.

– Labā ziņa ir, ka šajos balansēšanas resursos var piedalīties esošas termoelektrostacijas, hidroelektrostacijas, kam papildu investīcijas vajadzīgas tikai vadības sistēmās, kas spēj reaģēt uz patēriņa un piedāvājuma disbalansu. Turklāt bateriju sistēmās iegulda aizvien vairāk privātu investīciju, kas šo balansēšanas tirgu padara konkurētspējīgāku un lētāku.

Balansēšanas izmaksu segšanā piedalās ne tikai patērētāji, bet arī paši elektroenerģijas ražotāji. Tāpēc viņi ir motivēti investēt tehnoloģijās, kas palīdz izvairīties no disbalansa radīšanas tīklā.

Par balansēšanu sākām maksāt pagājušajā gadā; sākumā izmaksas bija augstas, bet nu jau samazinās. Sākumā maksa bija 5–6 EUR/MWh, kad elektroenerģijas cena bija 85 eiro. Palielinot lētākās atjaunīgās enerģijas īpatsvaru, mums ir iespēja šo attiecību mainīt un samazināt elektroenerģijas tirgus cenu par 10 EUR/MWh un vairāk. Tādējādi ieguvums no atjaunīgās enerģijas izmantošanas aizvien vairāk pārsniegs balansēšanas izmaksas.