Klimats mainās, cilvēku rīcība nemainās

Par klimata pārmaiņām, ko rada ogļskābās un citu gāzu emisiju aizturēts siltums atmosfērā, zinātnieki runāja jau 19. gadsimta sākumā, brīdinot par fosilā kurināmā patēriņa riskiem industrijā. Bet globālo sasilšanu konkrētos datos apkopo vairāk nekā 70 gadu – tik, cik ilgi izaug kārtīgs mežs. Latvijas Valsts mežzinātnes institūts (līdz 1991. gadam citos juridiskos statusos) “Silava” ilglaicīgi pēta klimata pārmaiņu ietekmi uz Latvijas nozīmīgāko dabas bagātību – mežu. Par tendencēm un riskiem šajā ziņā sarunājāmies ar institūta direktoru, mežzinātņu doktoru JURĢI JANSONU.

– Klimata pārmaiņu negatīvā izpausme ir dabas stihijas – vētras, sausums, kas izraisa mežu ugunsgrēkus, plūdi. Latvijas meži lielā mērā no tā bijuši pasargāti. Lielākās vētras divus gadus pēc kārtas pie mums bijušas pagājušā gadsimta 60. gadu beigās, kad divās diennaktīs vētra nopostīja kopumā tādu meža platību, kas līdzvērtīga divu gadu mūsdienu ciršanas apjomam. Varbūt kāds toreiz aizdomājās par klimata pārmaiņām, bet runāja ļoti maz. Pēc tam lielākos postījumus mežos vētra radīja 2005. gada janvārī.

– Dzirdēts viedoklis, ka meža koku augšanai globālā sasilšana nāk par labu. Vai to var apstiprināt arī zinātnieki?

– Cilvēku mērķtiecīgas rīcības un, ļoti iespējams, nedaudz arī klimata pārmaiņu ietekmē koksnes pieaugums 20–40 gadus vecos Latvijas mežos, rēķinot kubikmetros uz hektāra, palielinājies vidēji par 30%. To var noteikt, salīdzinot šo mežaudžu datus ar rādītājiem, kas tikpat vecās audzēs iegūti pirms gadiem 15–20. Cilvēki nereti grib sadzirdēt slikto, ko rada klimata pārmaiņas, bet to dēļ mūsu zemē koki aug un varēs augt labāk – klimats būs nedaudz siltāks, bet veģetācijas sezona garāka.

Cits jautājums – kādus mežam nelabvēlīgus lēmumus pieņēmuši un joprojām pieņem cilvēki. Mēs redzam, ka kaitējumu kokiem nodara mizgrauži, pat nelielas vētras izgāž kokus. Tās ir cilvēku kļūdu sekas. Desmitiem gadu mežos kokus stādīja pārāk biezi, koki savā starpā konkurēja, izstīdzēja, tiem veidojās tievi stumbri un vāja sakņu sistēma. Bet mēs brīnāmies, ka šādam nespēcīgam mežam uzkrīt visādas ķibeles.

Otra kļūda ir mežu apzināta novecināšana. Pašreiz spēkā esošos ciršanas vecumus – eglēm 80 gadu, priedēm 100 gadu – pieņēma pēc Otrā pasaules kara, kad izstrādāja pat dzimtbūšanas laikā radušos mežus. Mežsaimniecība kopš tā laika ir attīstījusies, mēs nemeklējam stādiņus gar mežmalām un nepaļaujamies uz dabisko izlasi, bet stādām un kopjam selekcionētas, veselīgas egļu, priežu un bērzu mežaudzes, kas labi aug un kurās baļķi izaug 40–60 gados. Astoņdesmitgadīga egļu vai bērzu audze mūsdienās ir jau novecojis mežs, kura ekonomiskās vērtības labākais laiks pagājis. No tās iegūs arvien vairāk malkas un arvien mazāk vērtīgu materiālu.

– Vai aizstāvat Zemkopības ministrijas centienus panākt, lai tiek noteikts mazāks ciršanas vecums?

– Tā ir mežu speciālistu un mežu īpašnieku iniciatīva, ko ministrija mēģina virzīt likumdošanas jeb tā saucamajā politiskajā līmenī, – bet tai sanāk, kā nu sanāk. Noteikti uzskatu, ka valstij ar tiesību aktiem jāsargā zāģbaļķis un finierklucis kā mežsaimniecības produkts. Nevis jāpāriet uz papīrmalku vai tehnoloģisko biomasu, ko var, protams, izaudzēt un nocirst krietni agrāk.

Jāsaprot, ka Latvijai ir trīs lielas dabas bagātības – aramzeme, jūra un mežs. Uz tām jābalsta mūsu tautsaimniecība, kamēr neatrodam un pēc tam neapgūstam naftu, zeltu vai citas dabas bagātības. Bet mums sabiedriskā doma par mežu vairāk tiek virzīta par labu rekreācijai, mežs tiek uzskatīts par “dabu”, nevis cilvēku ilgstoši koptu un radītu vērtību. Protams, Latvijā jābūt arī neskartai dabai, kurā neviens nejaucas. Bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai pietiktu ar 10% cilvēku neskartu mežu, 20% varētu būt meži, kuros strādā ar dabai nosacīti tuvākām metodēm, bet pārējais gan būtu jāizmanto tautsaimniecībai. Un mežu īpašniekiem jādod tiesības cirst kokus un ražot kokmateriālus tad, kad tie izauguši.

Bet, atgriežoties pie klimata pārmaiņām, – tās rada papildu riskus mežsaimniecībai. Prognozē, ka nākotnē būs biežākas, stiprākas vētras un lielāki postījumi. Ja būs veselīgas audzes un katrs koks spēcīgs, tie labāk varēs pretoties stihijai. Tāpat kā pie cilvēkiem – jo stiprāki indivīdi, jo stiprāka sabiedrība.

– Vai Latvijas brīvvalsts laikā arī bija ciršanas vecuma ierobežojumi?

– Jā, bet bija arī cita situācija, tolaik meži aizņēma 27% Latvijas teritorijas, savukārt tagad – 54%. Bija arī cita tautsaimniecības struktūra, mežu nozīme bija mazāka.

Runājot par citu valstu pieredzi – pasaules laimīgākajā valstī Somijā privāto mežu īpašnieki drīkst kokus cirst pēc saviem ieskatiem, ierobežojumu nav. Zviedrijā ir rekomendācija (nevis noteikums) priežu mežus izstrādāt no 60–65 gadu vecuma. Latvijā šis vecums ar likumu noteikts 100 gadi. Tātad simtgadīgs mežs zviedriem ir vecs – pāri par 40 gadiem pēc ciršanas vecuma –, bet pie mums tikai tad kļūst cērtams. Koku augšanas apstākļi mums būtiski neatšķiras, Latvijā tie ir pat labāki.

– Vai tiesa, ka egles ir ziemeļu koki un globālās sasilšanas dēļ atkāpjas no mūsu platuma grādiem?

– Nav tiesa. Nesen biju Vācijas dienvidos, tur daudz egļu mežu. Taču egles nedrīkst pārvērst par mizgraužu barotavām. Pārāk biezi stādītās, novecojošās un novārdzinātās egļu audzēs astoņzobu mizgrauzim ir ideāli apstākļi, un, ja vēl iestājas sauss un saulains laiks, tad tie mežam nodara būtisku kaitējumu. Patlaban mizgrauži mazliet nomierinājušies, jo pērnā vēsā vasara un arī aukstā ziema tiem nav bijusi labvēlīga.

Mizgrauži ir mūsu vietējie kaitēkļi, tāpat kā tīkllapsenes, kuru kāpuri nograuž priežu skujas, – vienu gadu koks spēj tās atjaunot, bet, ja nograuž divus gadus pēc kārtas, tas aiziet bojā. Pirms dažiem gadiem šī ķibele bija vērojama Daugavpilī, Mežciema mežniecībā, kur dominē vienveidīgs mežs ar vecām priedēm. Par laimi, nelabvēlīgi laikapstākļi lika tīkllapsenēm nomierināties un plašas sanitārās cirtes priežu vietā tur vēl neredzam.

Klimata pārmaiņu ziņā drīzāk būtu jārunā par citu, globālu, tendenci – uzskata, ka Eiropas dienvidos nākamajos simt gados nonāks līdz tam, ka kokus bez laistīšanas vai speciālas apūdeņošanas vairs nevarēs izaudzēt. Visticamāk, tās valstis mežsaimniecības vietā izvēlēsies darīt ko citu, koksnes produktus pērkot no mums. Manuprāt, valstiska pieeja būtu laikus gatavoties šādai iespējai un mežsaimniecību Latvijā visādi atbalstīt un veicināt. Nevis to liegt, bremzēt un apkarot.

– Cilvēkiem nepatīk, ka cērt…

– Latvijā gadā vienlaidus cirtēs nocērt 1,3–1,5% no kopējās mežu platības, ieskaitot sanitārās cirtes. Tāpat jau nepatika arī tad, kad nocirta 0,8%. Mums šķiet, ka cirsmas ir milzīgas, lai gan Latvijā vidēja cirsma ir 1,8 ha, kamēr lielajās mežu valstīs vienlaidus cērt 50 ha un vairāk. Nevar jau pieprasīt, lai cilvēkiem cirsmas patīk, taču tās ir normāla meža audzēšanas cikla daļa, kam seko meža zemenes, meža avenes, priežu pumpuri un sēnes…

– “Silava” pēta arī dižskābaržu, sarkano ozolu un citu pie mums neraksturīgu koku augšanas apstākļus Latvijā. Vai šīm sugām klimats kļūst piemērots?

– Vispār dižskābardis ir tipiska Viduseiropas suga. Pie mums Talsu paugurainē, kur šobrīd ir Meža pētīšanas stacijas Šķēdes meža novads, ir klimata ziņā netipisks apvidus. Tur 19. gadsimta beigās vācu izcelsmes mežu darbinieks Maksis Millers izveidoja dižskābaržu un citu ievestu sugu audzes desmitiem hektāru platībā. To paaudzes vairākkārt nomainījušās, un var uzskatīt, ka dižskābardis kā suga ir adaptējusies jeb pielāgojusies. Zinātnieki pēta arī skābaržus, kas Latvijā ienāk no Lietuvas, un uzskata, ka nākotnē tiem pie mums būs vēl labvēlīgāki apstākļi. “Silavas” laboratoriju kompleksā pēta šo koku izturību pret Latvijai raksturīgiem klimata apstākļiem, tajā skaitā salcietību, jo klimata pārmaiņas nenozīmē tikai sasilšanu, bet arī biežākas krasas laikapstākļu maiņas. Tāpēc iespējams, ka uznāk 40 grādu sals un gadu desmitiem audzēti koki aiziet bojā. Ar izteiktām dienvidu sugām nevar riskēt.

No Talsu pauguraines Makša Millera stādījumiem nāk arī zināšanas par sarkanajiem ozoliem, lapeglēm, balteglēm. 70. gados Latvijā sāka eksperimentēt ar Amerikas Klinškalnu priedēm, uzskatot, ka tās augs labāk un ātrāk. Arī tagad turpinās šo koku sugu selekcijas pētījumi ar domu, ka varētu tās attīstīt un audzēt. Taču Latvijā mūsu priežu vietā nekad nebūs Klinškalnu priedes vai bērzu vietā dižskābarži, tie varbūt aizņems kādu nelielu daļu mežu platību, tāpat kā, piemēram, saldie ķirši, kas jau savvaļā aug pie Talsiem un ap Ēdoli un ko privātie zemes īpašnieki stāda nelielās platībās koksnes audzēšanai.

– Vai dzīslkāta bekas ienākšana mūsu mežos ir klimata pārmaiņu veicināta?

– Vēl jāpēta, kādēļ tas notiek – globalizācijas vai klimata pārmaiņu dēļ. Fakts, ka šī Ziemeļamerikas suga sāka izplatīties piejūras zemēs, nozīmē, ka tās pie mums nonākušas ar jūras starpniecību, visticamāk, transportu. Pirms divdesmit gadiem tādas sēnes nepazinām, tagad vietām to ir pat ļoti daudz, un cilvēki bieži atzīst, ka tās esot garšīgākas par baravikām. Par dzīslkātu beku “Silavā” uzsākts trīsgadīgs fundamentālās zinātnes pētījums; iespējams, noskaidrosim, vai šī suga kā invazīva tiešām izspiež mūsu baravikas.

– Vai ir agrāk nebijušas koku slimības, jauni kaitēkļi?

– Piecu gadu izpētes programmā “Nākotnes fitopatoloģiskie riski” zinātnieki pēta visādu veidu slimības, kuras it kā nāk no dienvidiem, tāpēc biežāk sastopamas Lielupes baseinā, kas ciešāk saistīta ar Lietuvu. Bija brīdis, kad kalta oši, tad ozoliem uzkrita no Lielbritānijas nākušas baktērijas izraisīta kaite, bet tās ir cikliskas parādības un pašreiz nerada draudus mežiem un mūsu sugām kopumā. Taču mēs tās turpinām monitorēt.

Ir tādi tauriņi, ko sauc par mūķenēm to dūmakaino spārnu dēļ. Egļu mūķenes, kuru kāpuri grauž skujas, pie mums ir diezgan parastas, bet par klimata izmaiņām liecina no Lietuvas ienākusī ozolu mūķene, kas daudzviet pasaulē sagādā nopietnas problēmas. Un pirms dažiem gadiem cilvēkus sāka brīdināt par zeltvēdera mūķeni, kuras kāpuri ne tikai grauž lapas un skujas, bet arī var radīt alerģiskas reakcijas cilvēkiem. Neviena no šīm sugām pagaidām Latvijā nav plaši izplatījusies.