Kad jāiemīl un jāpalaiž

Kļūt par audžuģimeni ir misija, kuru ne visi spējīgi uzņemties. Tas ir smags darbs, kas līdzi nes gan asaras, bailes un satraukumu, gan gandarījumu un apziņu, ka esi kādam palīdzējis, mums atklāj Inga Pērkone no Raunas novada Drustiem, kura ir bijusi audžumamma jau vairākiem bērniem.

 

Ingai Pērkonei ir četri brīnišķīgi bērni. Divi dzimuši pirmajā laulībā, otri divi laulībā ar vīru Andi. "Kad ģimenē bija vēl tikai trīs bērni, bet visi jau paaugušies, mani pārņēma dīvaina sajūta, tāds kā tukšums. Biju pieradusi pie ritma, ko prasa mazi bērni. Vīram ieminējos par audžuģimeņu kustību. Nolēmām izmēģināt," stāsta Inga. Sākās procedūra, lai kļūtu par audžuģimeni, Ingai un Andim bija jāapmeklē kursi. "Kad tiem pieteicāmies, uzzināju, ka gaidu bērniņu. Šķiet, Dievs bija sadzirdējis manis teikto par tukšuma sajūtu. Turklāt drīz vien mums piedāvāja dot mājas audžubērniņam," atceras Inga.

Viņa atzīst, ka nereti mazajiem, kurus piedāvā uzņemt audžuģimenēs, ir veselības problēmas. "Kad trīs gadus vecā Anda sāka pie mums dzīvot, redzējām uzvedības novirzes. Vedām pie speciālistiem, uzstādīja diagnozi – vidēji smaga garīgā atpalicība. Mums bija grūti – meitene negāja uz podiņa, nerunāja. Par laimi, ātri vien bija jūtams progress attīstībā," teic Inga. Taču audžuģimene bērniņam dod mājas tikai uz laiku. Jebkurā brīdī var pieteikties adoptētāji. Tā notika arī Andas gadījumā. Bet meitenīte pie potenciālajiem vecākiem nepalika. "Viņu atveda atpakaļ, turklāt daudz sliktākā stāvoklī, un viss bija jāsāk no jauna. Andai nereti bija uzvedības novirzes lēkmes. Man bija bail, ka ar meiteni nenotiek kas slikts, arī no tā, kā šāda veida uzvedība ietekmēs mana jaunākā dēla attīstību. Pieņēmu ļoti smagu lēmumu un uzrakstīju atteikumu no Andas. Nu viņa ir mediķu regulāri aprūpēta, bet es varu doties meitenīti apciemot," par pirmo pieredzi stāsta Inga. Otrs audžubērniņš bija astoņus mēnešus vecais Markuss. Puisītis nerāpoja un necēlās kājās, bet, audžuvecākiem ieguldot lielu darbu, uz gada jubileju sāka staigāt. Pēc astoņus mēnešus ilgas dzīvošanas Ingas un Anda ģimenē Markusam pieteicās adoptētāji. Bijuši vēl citi audžubērniņi, katram dots siltums un mīlestība.

Inga uzsver, ka audžuvecāki necīnās tikai par to, lai bērns būtu paēdis, vesels un apģērbts, viņu ziņā ir arī bērna emocionālais stāvoklis, saskarsme ar viņa bioloģiskajiem vecākiem, kas nereti ir ļoti negatīvi noskaņoti. "Kļūstot par audžuvecākiem, nedrīkst baidīties no smaga darba un pārbaudījumiem, jo tādi būs. Jābūt gatavam pārvarēt šķēršļus. Bet tā vietā nāk kņada mājās un sajūta, ka kādam palīdzi," teic Inga, kura atzīst, ka ikreiz, kad audžubērns brauc prom, norit pa asarai. "Visi bērniņi paliek mūsu sirdīs, mēs turpinām par viņiem runāt un vēlam, lai viņiem būtu labas mājas, kur par viņiem gādās un viņus mīlēs."

Pašlaik Ingai un Andim ir divi audžubērni – četrus gadus vecais Reinalds un 11 gadus vecā Elīna Laura. Inga saka, ka nav viegli – bērniem jāmāca atšķirt labo no sliktā, patiesību no meliem. Tā ir cīņa, lai bērni izaugtu par labiem cilvēkiem. "Man svarīgas ir bērnu intereses. Visi audžubērni mani saukuši par mammu, kaut to neesmu prasījusi. Viņi iesēžas klēpī, samīļo un pasaka, ka jūtas labi. To dzirdot, zinu, ka visu daru pareizi," ir pārliecināta audžumamma.

 

UZZIŅAI

"Daudzi saka, ka izvēle kļūt par audžuģimeni, esot iespēja nopelnīt. Mēs kā audžuģimene mēnesī saņemam 113 eiro. Tā ir mūsu alga, kas nav atkarīga no tā, cik bērnu esam uzņēmuši. Mums tiek ieskaitīta arī valstī noteiktā "bērnu nauda" un bērnu uztura līdzekļi, kuru lielumu nosaka katra pašvaldība. Par vienu bērniņu mēnesī saņemam 150 eiro, par otru 180. Tālāk viss ir atkarīgs no tā, kā ģimene prot plānot finanses. Drēbes, pārtika, rotaļlietas, mācību līdzekļi – tiek pirkts viss nepieciešamais. Tādēļ apgalvojums, ka audžuģimenēm šī ir viegla peļņa, ir aplams," pastāsta Inga Pērkone.