Vienotībā ir mūsu spēks

Auceniece Anda Bluķe jau aptuveni 14 gadu vecumā saprata, ka viņu interesē militārā joma. Diemžēl tolaik Aucesnovadā nebija Jaunsardzes kustības, tādēļ jaunietei neizdevās pārbaudīt, vai intereses sakrīt ar realitāti. Kad Andai palika 18 gadu, viņa iestājās Zemessardzē. Tagad jaunietei ir 19, un jau vairāk nekā pusgadu Anda kopā ar citiem kolēģiem nodrošina Dobelē bāzētā Zemessardzes 51. kājnieku bataljona teritorijas apsardzi.

Viņa bilst, ka visvairāk Zemessardzē gan iepriekš, gan tagad patīkot mācības.

"Ir aizraujoši apgūt ko jaunu, jo īpaši, ja nodarbības vada kolosāli cilvēki, instruktori, kuri prot motivēt pilnveidoties un papildināt savas zināšanas. Mācības ir visdažādākās, sākot ar teoriju un beidzot ar šaušanu, pārgājieniem pilnā ekipējumā, vairāku dienu nometnēm mežā un tamlīdzīgi."Zemessardzē nav nozīmes, vai, teiksim, pārgājienā dodas vīri vai sievas – aprīkojums ir vienāds visiem, atlaides nevienam netiek dotas. Ekipējumā ir ierocis, uzkabe un viss dzīvei lauka apstākļos nepieciešamais – guļammaiss, paklājiņš, rezerves formas tērps, siltā veļa, higiēnas piederumi un tā tālāk. Kopā tas viss sver vairākus desmitus kilogramu. Anda ar smaidu atceras, kā pirmo reizi devās pārgājienā. Kad uzlikusi mugursomu, kurā bija, kā vēlāk izrādījies, arī ļoti daudz nevajadzīgu lietu, pirmā doma bijusi– tā ir neiespējamā misija. Nekas, izdevās.

"Tagad arī mans darbs ir saistīts ar Zemessardzi – strādāju bataljona apsardzē. Darbs nav grūts, bet atbildīgs. Mans pienākums ir kontrolēt, kas konkrētajā brīdī atrodas bataljona teritorijā, ko šie cilvēki dara."

Vaicāta, vai nākotnes plānos nav augstākās izglītības militārajā jomā ieguve, Anda bilst, ka ir apsvērusi iespēju studēt Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Tomēr, lai tajā studētu, viņasprāt, vēl ir jāpapildina savas zināšanas. Dienests Zemessardzē varētu būt tas, kas sniegs atbildi, vai militārā sfēra tiešām ir tā, ar ko jauniete vēlas saistīt savu nākotni.

"Es nekad neesmu nožēlojusi, ka iestājos Zemessardzē. Šeit ir fantastiski cilvēki, instruktori, interesants apmācību process. Jā, lielākoties bataljonā ir vīriešu kolektīvs. Man tas absolūti netraucē, kā nekā man ir vecāks brālis, un bērnība pagāja, laiku vadot kopā ar viņu un viņa draugiem. Svarīgi arī, ka tuvinieki manu izvēli – dienestu Zemessardzē – atbalsta.

Gribētu, lai vairāk jauniešu stātos Zemessardzē. Iespējams, daļa jau pēc mēneša sapratīs, ka militārā joma nav domāta viņiem, bet būs vismaz pamēģinājuši. Dienests, manuprāt, ir lieliska iespēja apgūt ko jaunu. Tu iemācies, kā apieties ar ieročiem, sakaru iekārtām, arī pārbaudi savu fizisko sagatavotību un spēju strādāt komandā, izturību, dodoties pārgājienos, iemācies dzīvot un nakšņot lauka apstākļos...

Mani vienaudži vai vienkārši cilvēki, ar kuriem iepazīstos, parasti ir nedaudz pārsteigti, kad uzzina, kāds ir mans darbs, ka dienu Zemessardzē. Ko? Meitene militārā struktūrā? Patiesībā jau katrā no bataljona rotām ir vairākas sievietes, bet, protams, gribētos, lai šis skaits būtu vēl lielāks.

Šobrīd pasaulē valda saspringta politiskāsituācija. Ja notiks ļaunākais un sāksies reāla karadarbība, esmu gatava ietun aizstāvēt savu valsti. Citādāk nemaz nevar būt. To viennozīmīgi darīs arī visi tie cilvēki, ar kuriem esmu kopā Zemessardzē. Kā gan es varētu palikt malā? Vienotībā ir mūsu spēks."

 

Indras Cehanovičas foto

"Esmu gatava iet un aizstāvēt savu valsti. Citādāk nemaz nevar būt," saka Anda Bluķe.