Attieksme mainījusies

 

Kopš seniem laikiem Latvija varējusi lepoties ar zivju sugu daudzveidību. Laika gaitā klimata pārmaiņu ietekmē Baltijas jūras un iekšējo ūdeņu piesārņojuma, upju un ezeru eitrofikācijas, biotopu degradācijas, migrācijas šķēršļu, maluzvejniecības un vēl citu faktoru dēļ ihtiofauna ir mainījusies – dažu sugu stāvoklis pasliktinājies, citu uzlabojies, kā arī parādījušās populācijas, kādu agrāk pie mums nebija.

 

Lasis ir ne vien augstvērtīga zivs, bet arī Latvijas nacionālais lepnums. Ne velti ar to simboliski savulaik rotāta nacionālā valūta – lats. Šīs sugas populācijas izmaiņas arī labi ataino dažādas saimnieciskas un nesaimnieciskas darbības Latvijā un Baltijas jūras reģionā. Ik gadu, pildot zivju resursu atražošanas valsts programmu, zinātniskā institūta BIOR audzētavas Ventā, Gaujā un Daugavā ielaiž tūkstošiem spēcīgus un labi attīstītus lašu mazuļus, kas vēlāk migrē uz jūru, lai nobriedušā vecumā atgrieztos dzimtajā pusē.

Taimiņam jeb jūras forelei ir līdzīgs izskats un dzīvesveids kā lasim, tos bieži vien nozvejo kopā. Atšķiras ar to, ka taimiņš mēdz būt slaidāks, ar taisnāku muguru un tam ir vairāk melno punktu. Arī šī suga iekļauta īpašā aizsardzībā, tāpat tiek lielā apjomā atražota valsts programmā. Diemžēl lašveidīgo populācija samazinās – šodien laši un taimiņi atrodami tikai aptuveni ceturtajā daļā no upēm, kas ieplūst Baltijas jūrā un kur šīs zivis iepriekš dzīvojušas. Viens no galvenajiem iemesliem: piesārņojuma dēļ aizaug upes un izzūd nārstam piemērotas vietas, savukārt hidroelektrostacijas rada šķēršļus migrācijas ceļā.

Vimba ir viena no populārākajām karpu dzimtas zivīm, kas pieaugušā vecumā dzīvo jūrā vai upju ietekās, bet nārsta laikā dodas dziļāk iekšzemē un spēj pārvietoties pat ar ātrumu 25 km/h. Novērots, ka šīs sugas populācija, par spīti dabai nelabvēlīgajiem procesiem, pat palielinājusies. Pavasaros vimba sagādā prieku ne tikai makšķerniekiem, bet dabas vērotājiem, kas pūļiem brauc uz Kuldīgu vērot, kā vimbas lec uz augšu pret straumi, cenšoties pārlēkt Ventas rumbu. Par spīti nelabvēlīgiem procesiem dabā, populācija palielinās, ir ierosinātas izmaiņas makšķerēšanas noteikumos, lai palielinātu pieļaujamo lomu līdz 10 vimbām.

Sams izmēru ziņā ir lielākā zivju suga Latvijā, kas agrāk pārsvarā bija sastopama tikai Daugavas un tās pietekas Aiviekstes baseinos. Brangākais sams noķerts 2010. gadā, tā svars sasniedza gandrīz 85 kg. Šī suga mīt dziļi gultnē, klusās vietās un nemēdz peldēt tālu no mājvietas. Par sensacionālu tika uzskatīts gadījums, kad kāds makšķernieks 2000. gadā samu noķēra Ventā pie Ventspils, tā gan bija nieka 650 gramu zivtiņa. Tagad Kurzemē sami vairs nav reta parādība, nesen ap 18 kg liela zivs izvilkta Nabes ezerā. Nav izpētīts, kā suga nonākusi Ventā, pēc nostāstiem, samus no Daugavas esot atveduši makšķernieki.

Līdaka ir Latvijā visizplatītākā zivju suga – tā sastopama aptuveni 70% upju, 90% ezeru, kā arī jūras piekrastes ūdeņos, jo pie mums tai ir ļoti labi dzīvošanas un vairošanās apstākļi gan ūdens temperatūras, gan ūdens augu un barošanās ziņā. Jau tautasdziesmās apdziedātā zaļsvārce nav pārāk cimperlīga būtne – tā spēj izdzīvot arī sliktas ekoloģiskās kvalitātes ūdenī, tai pat ir būtiska loma ekosistēmu funkcionēšanā. Līdaka ir nozīmīga makšķernieku un zvejnieku lomu sastāvdaļa, bet daudzās ūdenstilpēs to skaits samazinās, galvenokārt maluzvejas un pārzvejas dēļ.

Materiāli tapuši ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds”.