Nesaimnieciska pieeja nav ilgtspējīga

“Mums svarīgi domāt ne tikai par zaļo kursu, bet arī par enerģijas resursu taupību pēc būtības. Otra jauna šķautne, par kuru neviens īsti nedomāja iepriekš, ir enerģētikas, tai skaitā elektroenerģijas un siltumapgādes, drošība,” saka Saeimas Vides, klimata un enerģētikas apakškomisijas priekšsēdētājs Andris Kulbergs.

Liepājā viņš tikās arī ar siltumapgādes uzņēmuma “Liepājas enerģija” pārstāvjiem. Liepāju un tās siltumapgādes uzņēmumu parlamenta deputāts min kā pozitīvu piemēru – pilsēta ir līdere Latvijā ēku siltināšanā, un “Liepājas enerģija” spējusi gandrīz pilnībā atteikties no dabasgāzes, siltumenerģijas ražošanā izmantojot biomasu, un mērķtiecīgi samazinājusi tarifu ar koģenerāciju (vienlaikus ražojot siltumu un elektrību no viena resursa).

“Rīgas situācija jāvērtē visas Latvijas kontekstā. Latvijas iedzīvotāji OIK (obligātā iepirkuma komponente) gadījumā sametās vismaz 800 miljonus eiro, lai mums būtu moderna termoelektrostacija – “Latvenergo” TEC, kas varētu ražot gan efektīvi lētu elektrību, gan vienlaikus efektīvi lētu siltumu. Taču šobrīd ir ļoti liels absurds, ka termoelektrocentrāle Rīgā vērtīgu siltumproduktu “pūš gaisā”. Siltums, kas saražots elektrības dēļ kā blakus produkts netiek izmantots siltumapgādei. Tie ir 18 000 dzīvokļu, kurus varētu apkurināt, bet paralēli ražojam alternatīvu siltumu, ko nododam Rīgai. Tur šī zaļā kursa ideja, manuprāt, ir galīgi kropla,” spriež Saeimas deputāts.

Viņš norāda, ka tas ietekmē visu Latviju, proti, to siltumu, ko tagad “izpūš gaisā”, rīdziniekiem varēja pārdot, un šādi “Latvenergo” varēja iegūt konkurētspējīgāku piedāvājumu elektrībai. “Šāda nesaimnieciska pieeja nav ilgtspējīga. Tikmēr mēs redzam, ka “Liepājas enerģija” ar samērā zemu apkures tarifu katru gadu spēj piesaistīt jaunus klientus un vienlaikus, siltinot mājas, energopatēriņš krīt.”

Vides, klimata un enerģētikas apakškomisijas priekšsēdētājs atzīmē, ka nevaram atļauties bezatbildīgi izturēties pret enerģētikas bāzes jaudām. Tāpat viņš spriež: ja gribam lētu enerģiju, tad nepietiek ar Latvijas domāšanu vien – Baltijai jāveido kopīga enerģētikas stratēģija. Latvija, Lietuva un Igaunijas ir vienotā “NordPool” tirgus zonā. Igaunijas un Lietuvas bāzes ģenerējošo jaudu iztrūkuma dēļ visa Baltija ir elektroenerģijas importa atkarīga, līdz ar to elektroenerģija mums ir dārga. Tāpēc savs mājasdarbs jāizdara katrai Baltijas valstij. “Šī ziema bija labs piemērs. Ja nebūtu “Latvenergo” TEC, tad būtu bēdīga situācija visā Baltijā. TEC bija mugurkauls, kurš nodrošināja elektroenerģiju, bet tā bija dārga. Mums jāmeklē ilgtermiņa risinājumi, taču ne vienmēr tas ir vējš un saule.”

Kā vienu no piemēriem perspektīvā deputāts min modulārās atomelektrostacijas, par kurām būtu jādomā Baltijas valstīm. “Tie nav tuvākie pieci gadi, lai līdz tam nonāktu. Mēs runājam par 2040. gadu. Taču ir jābūt nopietnam sagatavošanās darbam.”

Materiāli tapuši ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds”.