Maluzvejniecība samazinās

“Mūsu galvenais uzdevums ir saglabāt zivju resursus. Nevis gaidīt, kad notiks pārkāpums, bet to jau iepriekš novērst,” saka Valsts vides dienesta Dienvidrietumu reģionālās pārvaldes Zvejas kontroles nodaļas galvenais inspektors Jānis Sprugevics.

Pēc statistikas

Dienvidrietumu pārvaldes uzraudzībā ir Dienvidkurzemes, Talsu, Kuldīgas, Ventspils un Saldus novads, kā arī daļa no Tukuma novada. Iekšējos ūdeņus pārrauga četri inspektori, kuriem mājvieta ir Kuldīgā un Ventspilī, savukārt trīs cilvēki ir Liepājā, un viņu pārziņā prioritāri ir jūrā notiekošais. “Teritorija diezgan plaša, visu vienlaikus uzraudzīt nav iespējams,” atzīst J. Sprugevics. “Izvēlamies pēc statistikas, kas parāda vietas, kur lielāka antropogēnā slodze, kur vairāk cilvēku apgrozās, zivis ir aktīvākas, ar tām bagātāki posmi, spēkā licencētās zvejas prasības un tamlīdzīgi. Tāpat ņemam vērā iepriekšējo gadu statistiku par konstatētajiem pārkāpumiem un izņemtajiem zvejas rīkiem. Ja pēc mūsu reidiem kāda vieta paliek mierīgāka, tik bieži tur vairs nebraucam, bet skatāmies, kur kļuvis aktīvāks. Tas, ka atrodamies Kuldīgā, nenozīmē, ka kontrolējam tikai šo pusi, iznāk braukt arī uz citiem novadiem pa visu Kurzemi un pat tālāk.”

Sezonālas aktivitātes

“Darba ir daudz visa gada griezumā, bet aktualitātes mainās pa sezonām,” turpina galvenais inspektors. “Ziemā upēs ir mierīgāk, tad vairāk tiek strādāts pie ezeriem, kur notiek aktīva zemledus makšķerēšana. Pavasarī pēc ledus iziešanas sākas cita kustība. Ventā nav aizliegts spiningot pēc principa ķer un palaid. Daudzi makšķernieki izmanto šo iespēju kā sacensību – noķer zivi, papriecājas un palaiž atpakaļ upē. Bet ne visi tā dara. Līdz maijam ir līdaku liegums, kad jāuzmana publiskie ūdeņi jau no agra pavasara, kad ledus tikai gar malām pakusis. Tad nāk nēģu, tūlīt pēc tam vimbu, paralēli ezeros brekšu nārsts. Vasarā it kā ir nedaudz mierīgāk. Bet tad pie ūdeņiem brauc atpūtnieki, kurina ugunskurus, ceļ teltis un arī makšķerē. Savukārt rudenī svarīgākais ir lašu migrācija un nārstošana. Paralēli vēl jākontrolē mazās hidroelektrostacijas, tikko beidzās zivju izlaišana, tad vēl jāpiedalās komisijās, kur aprēķina zaudējumus, ko putni nodarījuši akvakultūrai, kā arī nāk vēl citi darbi.”

Soli priekšā

Iekšējie ūdeņi sadalīti A un B kategorijas objektos, kuru pārbaudes katrai grupai tiek saplānotas jau gada sākumā. Svarīgākie ir A kategorijas objekti, piemēram, Vilgāles un Nabes ezers, Venta, Abava mūspusē. B kategorijā ir ūdeņi, kuros zivju resursi nelieli, tāpēc nav tik noslogoti, zveja notiek reti, nav manīti tīkli. Tie tiek kontrolēti pārsvarā pēc inspektoru iniciatīvas. “Diemžēl makšķernieki un zvejnieki tehnisko līdzekļu ziņā vienmēr bijuši mums soli priekšā,” piebilst J. Sprugevics. “Kā valsts iestādei jāiziet iepirkuma process, līdz var jaunu tehniku saņemt. Tā tas bija ar termokamerām, droniem. Makšķernieki tos uzreiz iegādājās, brauca un skatījās, kur esam un kur brīvs. Tāda savstarpēja cīņa, jālieto sava taktika. Pēdējos gados aina ir mainījusies. Pēc Zvejniecības likuma tiek iedalīta zveja un makšķerēšana. Mums jākontrolē viss: gan makšķernieki, kas ievēro noteikumus, gan nelegālā zveja.”

Dabā retāk, toties atbildīgāk

“Vairs jau tik daudz kā senāk ar makšķerēšanu neaizraujas. Jauniešiem populārāk sēdēt viedierīcēs, nekā dzīvoties dabā. Savukārt tie, kas tomēr izvēlas šādu aktīvo atpūtu, kļuvuši apzinīgāki, atbildīgāki par dabas saudzēšanu. Pēc novērojumiem, maluzvejnieki noveco, un to skaits samazinās – uz desmit vecajiem pašlaik viens jauns nāk klāt. Tāpat prioritātes mainās, kādam svarīgāka ģimene, nav laika pa mežiem un tumsā pie upēm slapstīties. Vēl viens pozitīvs pavērsiens bija, kad tika pieņemti jauni noteikumi par zvejas tīklu apriti. Tos vairs nevar tirgot jebkuram – nopirkt var tikai tas, kas ir reģistrējies Valsts vides dienestā kā zvejnieks vai kam ir akvakultūras uzņēmums. Kādreiz bija vienkārši, cilvēki izdomāja braukt atpūsties pie ūdeņiem, aizgāja uz tirgu un nopirka tīklu. Protams, vēl ir iespēja pasūtīt internetā no ārvalstīm, bet tas prasa laiku, un tādas spontānas idejas atkrīt. Arī sabiedrības attieksme mainījusies – biežāk tiek ziņots par pārkāpumiem vai aizdomām. Kādreiz nevarēja kaut vai tāpēc, ka nebija tādu saziņas līdzekļu. Tagad katram ir mobilais telefons, var gan uzreiz paziņot, gan piefiksēt iespējamo pārkāpumu pat video. Līdz ar to kopumā pārkāpumu ir mazāk. Kontrole drīzāk ir vairāk kā preventīvais darbs, lai saglabātu zivju resursus un novērstu pārkāpumus.”

Ar kamerām var visu kontrolēt

Ūdens resursu sargāšanā aktīvi piedalās arī Kuldīgas novada pašvaldības policijas inspektori.

Kā stāsta pašvaldības policijas priekšnieks Kaspars Šabāns, galvenais akcents likts uz Ventu un licencētās makšķerēšanas posmiem, kā paredzēts saistošajos noteikumos. Patrulējot novadā, tiek pārbaudīts arī Nabes un Vilgāles ezers, kur notiek rūpnieciskā zveja. Dažkārt par pārkāpumiem vēl citās ūdenstilpēs ziņo iedzīvotāji, tāpat notiek reidi kopā ar Valsts vides dienesta inspektoriem.

“Pēdējā laikā par makšķerēšanu vai zveju Nabes ezerā saņemam mazāk sūdzību, tur iedzīvotājiem vai atpūtniekiem mieru traucē ūdensmotociklisti,” stāsta K. Šabāns. “Tīklus gan vēl reizēm izceļam. Arī Ventā ir mazāk noteikumu pārkāpumu. Iespējams, tāpēc, ka kontrolējam regulāri un tagad mums ļoti labs ekipējums. Krastus apbraukājam ar kvadricikliem, īpaši pavasarī, kad ir vimbu laiks. Ik otrdienu pārbaudām visu garo Ventas posmu, kurā vispār aizliegts otrdienās makšķerēt. Izmantojam bezpilota lidaparātus, ļoti liels palīgs ir termodrons, ar kuru esam tumsā ne tikai nomaldījušos cilvēkus veiksmīgi atraduši, bet arī nodrošinājuši, lai nenotiek nelegāla zveja. Populārākajās vietās, piemēram, pie Melnās kolkas, Smilšalām un Riežupes ietekas ir stāvi krasti. Varam dronu gan no augšas lejā nolaist, gan otrā pusē augšā, diezgan lielu gabalu baterijas iztur, un mums ir rezerves – pavisam sešas. Braucam un kontrolējam arī ar laivām, esam bijuši reidos kopā ar Valsts vides dienestu.”

Ventas rumbā ir ierīkota stacionāra termokamera. Tā inspektori var nepārtraukti vērot, kas tur notiek, un, tiklīdz pamana aizdomīgas darbības, steigties uz vietas noskaidrot. Visbiežāk tiek sastapti jaunieši vai pusaudži, kas taisnojas: neesot zinājuši, ka rumbā nedrīkst makšķerēt. Ja pieķerts tiek pirmoreiz, inspektori parasti tikai pabrīdina. “Kādreiz rumbā nēģu un lašu nārstošanas laika gandrīz ik nakti cēlām ārā grozus, tīklus, ķeseles,” tā K. Šabāns. “Kopš ir kameras, tādu gadījumu tikpat kā nav bijis. Tās strādā kā tādi tumsas binokļi. Drīz būs vēl viena termokamera, ko liksim augšā uz Kuldīgas skatu torņa. Līdz ar to varēsim nosegt lielu gabalu, kas Ventas baseinā līdz šim bijusi labākā lašu nārsta vieta. Protams, pilnībā izskaust makšķerēšanas noteikumu pārkāpumus nekad nevarēs. Tomēr maluzvejnieki zina, ka Venta tiek sargāta, un baidās riskēt. Savu artavu dod arī likumīgo nēģu taču turētāji, jo viņi uzmana apkārtni, lai nelegālie te nenāk.”

Materiāli tapuši ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds”.