Par hokeju ar mutes harmonikām un bez ledus

Sporta komentētājs GUNĀRS JĀKOBSONS un bijušais treneris ĒVALDS GRABOVSKIS Brocēnu kultūras centrā pagājušajā nedēļā aicināja uz vakara sarunu par hokeju.

Abiem kungiem ir vairāk nekā 80 gadu — garajā mūžā, kas aizvadīts zem hokeja karoga, daudz kas piedzīvots. Ne mazums interesentu, gan bērni, gan pieaugušie, pulcējās, lai klausītos par hokeja vēsturi pasaulē, Latvijā un Brocēnos. Abas hokeja leģendas šādu pasākumu organizēja pirmoreiz, tādēļ neslēpa, ka uztraukušies.

Ē. Grabovskis bija sagatavojis fotogrāfiju izlasi, kura deva plašāku priekšstatu par to, kā šī komandas spēle laika gaitā mainījusies. Savukārt, G. Jākobsons ierastajā manierē komentēja redzēto, hokejam nozīmīgus gadskaitļus bēra kā pupas un palaikam spēlēja mutes harmonikas, aicinot skatītājus dziedāt līdzi. Lai gan sportam līdzi sekoju pavirši un par hokeja vēsturi man zināšanas sliktas, pasākums aizrāva, uzzināju daudz jauna, ar to vēlos dalīties.

G. Jākobskons stāstīja, ka pirmais hokeja mačs notika Monreālā 1875. gadā, iznāk, ka mutes harmonikas jeb blumīzers ir hokeja laikabiedrs — radušies gandrīz vienā laikā, taču Eiropā — Vācijā 1850. gadā. Par otru vakara vadītāju sporta komentētājs sacīja: “Ēvalds Grabovskis savulaik bijis hokejists, taču lielāko mūža daļu — treneris, kas ir viens no retajiem speciālistiem, kas trenējis ne vien Latvijas, bet arī Bulgārijas un Polijas valstsvienības.”

Ē. Grabovskis jokoja: “Gunāram runāt publiski nav nekas jauns, taču es gan esmu iesācējs. Jūtos kā uz plāna ledus. Līdzīgi, kā toreiz, kad mamma mani aizveda uz 1. klasi. Taču to, ko tur mācīja, zināju. Tādēļ mani pārlika uzreiz 2. klasē. Tur mani nosēdināja blakus meitenei, kas bija galvas tiesu pārāka par mani. Sēdēju klasē tāds nobijies — kā tagad. Līdzīgi jutos arī toreiz, kad bija jābrauc uz Maskavu, kur notika PSRS Sporta komitejas sēde. Tur bija jāsēž blakus Tarasovam, Čerņišovam, Tihanovam, Vasiļjevam un citiem izciliem hokeja treneriem.”

Pēdējos 20 gadus Ē. Grabovskis lielu vērību pievērsis hokeja vēsturei, apkopotais materiāls izdots grāmatā Hokeja elpas skartie. Tajā vēsturiski notikumi aprakstīti no bijušā trenera personiskās pieredzes.

Nozīmīgi pieturpunkti vēsturē

Ē. Grabovskis atgādināja, ka hokejs radās dabīgos apstākļos, to sāka spēlēt zemēs, kurās bija ledus — Kanādā, ASV. No sākuma hokeju sauca par bendiju, taču laika gaitā tas pārveidojās. Kad 1857. gadā Anglijā uzbūvēja pirmo mākslīgā ledus halli, hokeja laukums kļuva mazāks. Pirmo hokeja komandu ekipējums bija pieticīgs — parastā sporta apģērbā, bez aizsargķiverēm un citiem drošības elementiem. Izrādās, ka pagājušā gadsimta beigās bija arī sieviešu hokeja komandas. Dāmas nevilka treniņtērpus, bet slidoja ikdienišķā apģērbā — svārkos un kleitās.

Starptautiskā hokeja federācijā Latviju uzņēma 1931. gadā. Dalība pavēra iespēju piedalīties ne vien Eiropas un Pasaules čempionātos, bet arī Olimpiskajās spēlēs.

1946. gadā dibināja Dinamo hokeja komandu, kurā spēlēja Latvijā palikušie sportisti. Pēc trīs gadiem komanda startēja PSRS čempionātā un ieguva 4. vietu. Tajā laikā tas bija augsts sasniegums. Arī turpmākos gadus komanda bija viena no vadošajām čempionātā. Karu pārdzīvojušie un palikušie sportisti vēlāk sapulcējās zem komandas Daugava karoga. Interesanti, ka šie Latvijas hokejisti brīvprātīgi brauca uz Sibīriju, jo tur bija ledus — varēja ilgāk trenēties.

G. Jākobsons Daugavas stadionā no 1954. gada sāka komentēt hokeja spēles. Sākumā tās notika uz dabīgā ledus sešos periodos, jo mīnus 25 grādos ļoti sala.

Brocēnu vārds Latvijas hokejā

G. Jākobsons atgādināja, ka šogad apaļa jubileja atzīmējama Brocēnu cementa un šīfera kombināta hokeja komandas uzvarai Latvijas čempionātā 1964./1965. gada sezonā. Brocēnu komanda bija pirmā Latvijas sporta vēsturē ārpus Rīgas, kas izcīnījusi čempiones titulu.

Ē. Grabovskis bija sagatavojis vairākus konkursa jautājumus, pirmais bija par šo titulēto brocenieku komandu. Hokeja vēstures pētnieks aicināja nosaukt pēc iespējas vairāk spēlētāju uzvārdu. Kad Juris Kroičs sāka tos saukt, pārējie saprata, ka nevar sacensties. Sirmgalvis tik zinošs izrādījās tādēļ, ka bijis šo hokejistu komandas biedrs. Turklāt Ēvalds Grabovskis bijis viņa treneris. Vīrietis jaunībā 1967./1968. gada sezonā bijis vārtsargs, jo iepriekšējais iesaukts armijā. Sausajos treniņos J. Kročs parādīja, ka labi prot ķert ripas, taču trenerim par šausmām izrādījās, ka vīrietis neprot slidot.

1967. gadā Ē. Grabovskis uzrakstīja atlūgumu Daugavas komandā un pārcēlās uz A9 šosejas 101. kilometru — Brocēniem. Šis miests hokejistu aprindās bija zināms, iepriekš Brocēnos bija aizvadīta ne viena vien spēle. Treneris norāda, ka brocenieki savu izcilo sniegumu parādīja jau pirms viņa ierašanās. “Viktors Skvorcovs un citi entuziasti Brocēnos bija izveidojuši augsta līmeņa hokeja komandu. Man Brocēni patika, jo šeit valdīja bezrūpīga dzīve ar citādiem noteikumiem, nekā Rīgā.”

Treneris atceras, ka Brocēnos paši hokejisti lēja ledu. Ja oktobrī naktī gaisa temperatūra turējās ap mīnus četriem grādiem, varēja sākt liet. Lai ledus derētu slidošanai, ar šļūteni virs laukuma jātaisa viegla migla — tādā veidā ūdens pilieni nosēžas vienmērīgi. Laukumā līdz četriem rītā lēja ledu, pēc tam sākās treniņi. “Bijām tādā pašā sportiskā formā, kā tie, kuri spēlēja uz dārga mākslīgā ledus,” ar lepnumu atceras treneris.