Kursīšos mācās detalizēti pētīt dzimtas koku

Pagājušajā piektdienā Kursīšu pagasta bibliotēka-informācijas centrs uzsāka piecu nodarbību praktikumu dzimtas koku pētniekiem. Visas 19 vietas aizpildījuši interesenti no Kursīšiem, Ezeres, Druvas, Saldus un Brocēniem un Saldus pagasta, divi latvieši atbrauca pat no Tallinas.

Visus interesēja lektores Lindas Sirsniņas pieredze un ieteikumi, kā arī piekļuve globālām ģeneoloģijas platformām, jo vienai no tām, Geni.com, viņa ir brīvprātīgā koordinatore Latvijā. Šajā mājaslapā L. Sirsiņai un tikai vēl vienam Latvijas iedzīvotājam atļauts redzēt visdziļākos informācijas slāņus un lietot visplašāko tehnoloģisko arsenālu, tādēļ abi koordinatoriem Geni.com lietotāji Latvijā lūdz palīdzību tehnisku ķibeļu novēršanā un informācijas meklēšanā.

Praktikuma dalībniekiem pieredzes līmeņi atšķiras. Iesācējiem blakus sēž tādi, kas senču izcelsmi pēta vairāk nekā 10 gadu, tāpēc noderīgi padomi izskan arī savstarpējās sarunās. Piemēram, saldeniece Anita Berga priecājas, ka digitāli šķirstāmas visas vecās Latvijas draudžu grāmatas, taču sūkstījās par nesalasāmu rokrakstu. Saldeniece Evija Blumberga un kursīšniece Agnese Arne-Štencele viņai ieteica painteresēties par rokrakstu šifrētājiem, Zirņu pusē un Saldū viens esot. Abas sastapušas izpalīdzīgus un prasmīgus brīvprātīgos feisbuka tematiskajās grupās Dzimtas detektīvi un Ciltskoki.

Anita Berga savā pētījumā uz priekšu virzās gausi arī tādēļ, ka dzimtai populārs uzvārds — Kārkliņi. “Viņu tik daudz! Pirms apprecējos, Latvijā bijām 200 Anitu Kārkliņu vien,” saldeniece piebilst.

Pacietīgie tiek tālu — liecina praktikumā sastapta ezernieka ciltskoks. Tajā sazīmēti priekšteči, kas dzīvoja 1730. gados (kurzemniekiem uzvārdus iedeva simt gadu vēlāk). Ezernieks informāciju atradis, jo zinājis, kurās mājās senči dzīvojuši un pie kura saimnieka strādājuši. Viņš iesācējus brīdina, ka dažreiz uzvārdi tika mainīti, un šis fakts pētniekam jāpamana. Savā dzimtas kokā ezernieks redz, kad modē bija vāciski uzvārdi un kad masveidā tos latviskoja vai krieviskoja.

Jautāta par pētījuma motivāciju, Anita atbild: “Gribu par senčiem zināt vairāk! Nesen noskaidroju, ka vecvecopis Janis Kārkliņš atteicās no saimniekdēla statusa un mantas, lai apprecētu manu vecvecomi Lati. Vēl joprojām neko nezinu par savu tēvu, tikai tik, cik mamma pastāstījusi; varbūt kaut ko noskaidrošu. Par dzimtas koku sāku interesēties pirms diviem, varbūt trijiem gadiem — vēlu, jo vecākās paaudzes radinieku vairs nav, ir tikai mamma Dublinā un viņas brālis Krievijā.”

Evija Blumberga dzimtā ir pirmā, kura pēta savus radurakstus. Darbietilpīgajā procesā viņa aizmirstas: “Ir ļoti interesanti! Mūsdienu tehnoloģijas ļauj noskaidrot vairāk par dzimtā stāstītiem stāstiem. Manas saknes ir Liepājas pusē, viens tēta dzimtas zars ir Jūrmalciemā. Izrādās, ka tur kāda novadpētniece sazīmējusi dzimtaskokus visām vietējām ģimenēm, arī maniem radiem. To neuzzinātu, ja neinteresētos par senčiem, tā ka taisnība tiem, kas saka: jo vairāk meklē, jo vairāk atrod. Interesantus faktus esmu izlasījusi avīžu portālā Periodika.lv.”

Praktikums pamudinājis brocenieci Sarmīti Lazdu iesākt vākt datus par saviem un vīra priekštečiem. “Gribētos noskaidrot vismaz deviņas paaudzes, bet šobrīd neticu, ka tik tālu tikšu. Sākšu ar vīra radiem, jo viņi nāk no Kursīšiem, turklāt vīra vecāki zina diezgan daudz. Esmu pirmā, kura mēģinās zīmēt dzimtas koku. Praktikums noorganizēts tieši laikā, jo rudenī un ziemā brīvā laika ir vairāk,” sacīja Sarmīte.

Rīdziniece Linda Sirsniņa apgalvo, ka 400 gadu pagātnē mums atrodama saistība ar katru Latvijas iedzīvotāju, pat iebraucēju. “Esam tuvi vai nu pa asinslīniju, vai caur laulībām, vai kopīgu pieredzi, piemēram, izsūtījumu. Šīs saites būtiski ieraudzīt, ja vēlas radu saimē ievērot likumsakarības. Pirms pirmās nodarbības apskatījos praktikuma dalībnieku ģeneoloģiskās saites un pamanīja diezgan ciešu saistību ar katru dalībnieku, jo manas mammas mammas senči ir no Zvārdes, mamma uzreiz pēc piedzimšanas dzīvoja Ezeres dzirnavās,” L. Sirsniņa rosina uzmanības lokā paturēt ne tikai tiešos radiniekus.

Eksperte pastāstīja, ka dzimtu pētniekiem vajadzīgas ziņas glabā Latvijas Nacionālais arhīvs. Tā speciālisti pašlaik ļoti nodarbināti, sniedzot izziņas Latvijas nepilsoņiem vai Krievijas iedzīvotājiem, kuri vēlas pierādīt, ka ir latvieši un tāpēc ir tiesīgi dzīvot Latvijā. Rīgā dzimtu pētniecībā izceļas vēl viena grupa. Lektore paskairo: “Galvaspilsētā trūkst kapavietu, tāpēc cilvēki, kuri to vēlas prestižā vietā, meklē radniecību ar tajā apglabātu cilvēku. Zinu, ka tādā veidā tika pie kapavietas blakus Latvijas prezidenta Čkastes piemineklim. 90. gados dzimtas pētīja daudzi trimdas tautieši, lai pierādītu savas tiesības uz Latvijā nacionalizētiem īpašumiem. Viņu pētījumi ir diezgan plaši, bet ne visi dati digitalizēti. Ja uzziniet, ka rados ir ārzemju latvietis, iesaku informāciju jautāt arī viņam. Mūsdienās ir cilvēki, kuri pēta savu geneogrammu tāpēc, lai izzinātu slimību vēsturi un ieraudzītus uzvedības modeļus. Latvijā lieli projekti tapuši, godinot konkrēta cilvēka piemiņu. Uzreiz prātā nāk Timenote.info. Digitālu kapsētu un enciklopēdiju par vietām, notikumiem un cilvēkiem radīja Ainars Brūvelis sadarbībā ar Aivaru Borovkovu. Impulss — Aivars avārijā zaudēja meitiņu.”

Ciltskoka veidošana ir saistīta ar sensitīviem datiem, tādēļ vietā satraukums par to drošību. Jo seviķi tad, kad dzimtas koks tiek veidots digitālā vidē un pieļauj sakritību meklēšanu ar svešinieku senčiem. “Geni.com nodrošina, manuprāt, stingru privātuma aizsardzību tādā ziņā, ka ierobežo lietotāju loku, kas redz datus par dzīvām personām. Meklētājs neuzrāda nepilngadīgus bērnus. Personas datu aizsardzība attiecas tikai uz dzīviem cilvēkiem, taču tā tikusi paplašināta — es esmu dzīva, tātad manas mammas datus nedrīkst uzzināt katrs, kam ienāk prātā. Šis nosacījums dzimtas pētnieku darbu sarežģī. Ir cerība, ka normatīvajos aktos būs atvieglojumi, piemēram, no 100 līdz 30 gadiem samazinās laiku pēc cilvēka nāves, kad par viņu informāciju drīkstēs iegūt arī netiešā asinslīnijā.”

2018. gada maijā, kad Latvijā spēkā stājās Vispārīgā datu aizsardzības regula, būtiski mainījās pētnieku iespējas piekļūt informācijai. Izmaiņas ilustrē ezernieces Antras Sipenieces pieredze. Viņa stāsta: “Iepriekš arhīvā sīki un smalki uzzināju par savu vectēvu un viņa brāli, arī par izsūtījumu, saņēmu nopratināšanas protokolu kopijas. Vēlāk arhīvā pieprasīja uzrādīt vectēva brāļa asinsradinieka pilnvaru.”

LATVIJAS NACIONĀLĀ ARHĪVA KOMENTĀRS

Latvijas Nacionālajā arhīvā (LNA) lūdzām precizēt dokumentu piekļuves nosacījumus un runas par pakalpojumu sadārdzināšanos. Saņēmām skaidrojumu, kurā atgādināta Arhīvu likuma 12. pantā noteikta kārtība, kādā drīkst piekļūt ne vien LNA, bet arī institūciju arhīvos un akreditētos privātos arhīvos glabātiem dokumentiem un to apliecinātām kopijām.

Interesentam vispirms jāiesniedz rakstisks pieprasījums un jāuzrāda personu apliecinošs dokuments. Viņam “ir tiesības pieprasīt un iegūt informāciju par sevi un mirušajiem radiniekiem vai laulāto, uzrādot personas identifikācijas dokumentu un radniecību vai laulību apliecinošus dokumentus. Citai privātpersonai vai publiskai personai ir tiesības pieprasīt un iegūt informāciju par personas datu subjektu, ja no tā saņemta rakstveida atļauja, kā arī likumā noteiktajos gadījumos.”

Ja vien nav izņēmuma gadījums, Arhīva likuma 13. pants ierobežo piekļuvi dokumentiem, kuri satur sevišķi sensitīvus datus, piemēram, par adopciju. Tie pieejami 30 gadu pēc tam, kad miruši cilvēki, uz kuriem dokuments attiecas. Ja viņu nāves datums nav zināms, piekļuvi ierobežo uz 110 gadiem no dzimšanas. Ja nav nosakāma ne dzimšana, ne miršana, dokumentu piekļuvi ierobežo uz 75 gadiem, kopš to tapšanas.

LNA tiek izstrādāts jauns maksas pakalpojumu cenrādis, tas varētu stāties spēkā 2025. gada pirmajā pusē.